February 2nd, 2009

• Sajūsmināta nē, plūsma jā
• 2/2/09 01:30 pm
• Saproti, distrakcija ir tad, kad distrakcija ir, nevis tad, kad distrakcijas nau. Ja distrakcijas nav, tad arī nebūsi tu distraktēts, un tad viņi to sauks par lielu darba mīlestību un neliks tev cilāt maisus piepildītus ar kūdru, kas iegūta Cenu purvā šoziem. Jo tādas ir tās lietas, kur sausu kūdru krauj, tur kūdra put, un ne mums ar tevi būs šo kārtību mainīt, jo mēs jau neesam tādi, kā visi citi, tāpēc viņi mums neuzticas tik ļoti, kā citiem, jo mēs esam lieliski, mēs esam nedistraktēti, mēs esam neeksaltēti lielinieku mazie brālīši. Griķu medum rūgtam esot, atliek tikai konstatēt, ka pieneņpūkas jeb dandēliju pūkas palīdz sagatavoties daiva grūtajai preparācijai. Sārta leca saules šaurā zilā strīpiņa šorīt, un ezis savā migā pat nosapņoja krāsainu, apaļu ābolīšu sapni. Kas kastaņa svecei liesmu nost pūtīs, būs melojis, jo kastaņu sveces ir ziedi, nevis parafīns un deglis. Lai nu kā tas arī būtu, kokziedu liesmas maija vakaros silda mīlnieku sirdis vēl siltāki par tūkstoš ugunskuriem, kuru pagales sagatavojis un izžāvējis rūķis pašrocīgi. Darbā gūtās tulznas vienam ir par sodu, bet citam ir gods, jo darbs ir brīvestības simbols, to zina katrs pūķu olas saiminieks. Kad izšķilsies mazais ugunsspļāvējs pūķītis, tas iekurs kamīnu saimnieka mājās, lai tūkstoš vatu jaudas karstumā glazēts kļūst māla pikuciņš, kas par daiļu krūzīti, tirgus galdiņa rotu, eventuāli kļūs. Iesniga pa atvērto logu sniegpārsliņa, bet daudzas tās bija, visām neizsekoja Laika vecis, tāpēc tās par viendabīgu masu pārvērtās, par sniegbaltu sniegu, piedodiet par izteicienu. Japāņu flotes virspavēlnieks rājās kāra karodziņus, nevienam citam atbildīgo darbu neuzticēja viņš, jo patiesībā patika viņam aplūkot savu vareno kuģi no augšas, no kaijas lidojuma skatupunkta gandrīz, tas ir kā divreiz divi binārajā sistēmā ir trīs. Sūna ataugs, dziedāja saldu sapņu dzītā latvijas gāze, pa cauruli burbuļodama pie cilvēkiem, kurus grāmatvedības statistiķe tradicionāli par patērētājiem sauca.
  Tags: plūsma
• 0 commentsLeave a comment

• 243. — 245. lappuse
• 2/2/09 09:10 pm
• 8:26 PM — 9:01 PM
  
  Šoreiz ieviesu smukās pēdiņas un domuzīmes.
  
  Drukāju 35 minūtes; 967 vārdi, 7160 simboli.
  
  * * *
  
  — Tas pareizi, — kapteinis apstiprināja.
  Un tālāk — skābeklis ir nepieciešams katras dzīvības uzturēšanai, bet mēs zinām, ka lielākā dziļumā šī viela nebūt nemazinās, bet gan vēl pieaug un ka apakšējo ūdens slāņu spiediens veicina tās koncentraciju.
  — Kā?! — kapteinis Nemo iesaucās mazliet pārsteigts. — Tad arī tas ir zināms! Jā, profesora kungs, labi, ka tas zināms, jo tā ir patiesība. Es vēl varu norādīt, ka zivju pelpūslī ir vairāk slāpekļa nekā skābekļa, kad tās nozvejo ūdens virspusē, un vairāk skābekļa nekā slāpekļa, ja tās izvelk no lielāka dziļuma. Tas pierāda jūsu atziņu pareizību. Bet nu turpināsim savus novērojumus.
  Mani skatieni pavērsās uz manometru. Instruments rādīja seši tūkstoši metru lielu dziļumu. Jau veselu stundu mēs bijām nirušies lejup. Savu slīpo plātņu virzīts, «Nautils» grima joprojām. Tuksnesīgais ūdens klajums bij tik brīnišķīgi caurspīdīgs un dzidrs, ka to aprakstīt nemaz nav iespējams. Pēc stundas mēs bijām trīspadsmit tūkstoši metru, tas ir, trīs un ceturtdaļu jūdzes dziļi, bet dibens vēl vienmēr nebij saskatāms.
  Taču četrpadsmit tūkstoši metru dziļumā es sāku saskatīt melnas klinšu virsotnes paceļamies ūdenī. Šīs kalnu virsotnes varēja būt Himalaju vai Monblana augstumā, pat vēl augstākas, un tāpēc bezdibeņu dziļums vēl vienmēr nebij aprēķināms.
  Lai gan spiediens bij milzīgs, «Nautils» joprojām grima dziļāk. Es jutu, ka tērauda plāksnes dreb skrūvju savienojuma vietās, sijas izliecās lokā, starpsienas kņirkstēja, likās, ka salona logi sašķiebtos no ūdens spiediena. Spēcīgi būvētais kuģis, bez šaubām, padotos ūdens svaram, ja tas, pēc kapteiņa vārdiem, nebūtu tik izturīgs kā masivs bluķis.
  Šajās bezgala dziļajās klinšu spraugās es pamanīju vēl dažus gliemežus, serpulas un spinorbas, kā arī dažādas jūras zirdziņu pasugas.
  Bet drīz izzuda arī šie pēdējie dzīvnieki, un triju jūdžu dziļumā «Nautils» pārbrauca zemūdens dzīvnieku valsts robežām, tāpat kā balons, gaisā paceldamies, paceļas pāri elpojamās atmosferas slānim. Mes bijām sanieguši sešpadsmit tūkstoši metru jeb četru ljē dziļumu, un «Nautila» sienām bij jāiztur tūkstoš seši simti atmosferu spiediens vai tūkstoš seši simti kilogramu katram tā virsmas kvadratcentimetram.
  — Kas par piedzīvojumu! — es iesaucos. — Braukt pa šiem dziļumiem, kur cilvēks vēl nekad nav nolaidies! Redziet, kapteiņa kungs, šīs lieliskās klintis, zemeslodes pēdējo slāni, šīs tuksnešainās alas, kur nekāda dzīvība
  
  243
  
  vairs nav iespējama! Kādi neredzēti apvidi, un cik žēl, ka no tiem saglabāsim tikai neskaidras atmiņas.
  — Varbūt jums patiktu, — kapteinis Nemo vaicāja, — paņemt līdzi vairāk kā tikai neskaidras atmiņas?
  — Ko jūs ar to gribat teikt?
  — Es gribu teikt, ka nekas nav vieglāk kā paņemt līdzi fotografisku uzņēmumu no šiem zemūdens apgabaliem.
  Man neatlika laika pat izbrīnas saucienam par šo jauno kapteiņa Nemo priekšlikumu; uz viņa pavēli salonā tika ienests fotoaparats. Salona logi bij plaši vaļā, elektriskas gaismas apspīdētais ūdens klajums bij pārredzams pilnīgi skaidri. Nevienas ēnas, ne tā vismazākā traucējuma mūsu mākslīgai gaismai. Visspilgtākais saules spožums nebūtu izdevīgāks fotografēšanas darbam. Skrūves dzīts un virzītāju plātņu turēts, «Nautils» palika nekustīgi stāvam. Aparats tika pavērsts pret šo zemūdens apgabalu, un pēc dažiem acumirkļiem mums bij rokā lielisks uzņēmuma negativs.
  Es esmu uzglabājis šo pozitivo pierādījumu. Tajā redzamas pirmatnējās, saules gaismas nekad neapspīdētās klintis, zemūdens graniti visdziļākajā zemeslodes iedobumā, dziļās alas, izdobtās grēdas, nepārspējami skaidrās viedojuma līnijas ar smailām melnām virsotnēm, it kā kāda flamu mākslinieka gleznotas. Tālāk kalnāju apvārsnis ar brīnišķīgiem viļņotiem izlokiem ainavas pakaļējā plānā. Es nespēju attēlot šīs gludās, spodrās, melnās klintis bez sūnām, bez mazākā plankumiņa, dīvaini veidotas un stingri novietotas uz smilkšu paklāja, kas laistījās elektrisko uguņu spožumā.
  Bet, nobeidzis fotografēšanas darbu, kapteinis Nemo man teica:
  — Laiks doties atpakaļ, profesora kungs. Nevar pārmērīgi izmantot šo situaciju, ne pakļaut «Nautilu» pārāk ilgi tādam spiedienam.
  — Tad dosimies atpakaļ, — es teicu.
  — Saturieties!
  Es nepaguvu aptvert, kāpēc kapteinis Nemo mani tā brīdina, kad jau biju nosviests zemē uz grīdas.
  Pēc kapteiņa signala skrūve bij apstādināta, plātnes pagrieztas vertikali, un «Nautils» kā balons klajā gaisā zibeņātri šāvās augšup. Ar skaļu šalcienu tas šķēla ūdens masas. Nekādas detaļas tur vairs nebij saskatāmas. Četrās minutēs tas noskrēja tās četras jūdzes, kas to šķīra no okeana virspuses, un kā lidojoša zivs, izniris ārpusē, atkrita atpakaļ, uzšļakstīdams viļņus augstu jo augstu gaisā.
  
  244
  
  XII
  
  KAŠALOTI UN VAĻI
  
  Naktī no 13. uz 14. martu «Nautils» no jauna pavērsās pret dienvidiem. Man šķita, ka no Horna raga viņš griezīsies uz rietumiem, lai atkal dotos Klusajā okeanā un nobeigtu tur savu pasaules apceļojumu. Tomēr tas nenotika, kuģis turpināja joprojām savu ceļu pret dienvidiem. Uz kurieni tas īsti devās? Uz dienvidpolu? Tas būtu neprātīgi. Man sāka likties, ka kapteiņa pārgalvība pilnīgi attaisno Neda Lenda bažas.
  Jau ilgāku laiku kanadietis man nekā vairs nestāstīja par saviem bēgšanas plāniem. Viņš bij kļuvis atturīgāks un klusāks. Es redzēju, ka šis ilgais ceļojums stipri nospiež viņu. Nomanīju, ka dusmas viņā auga ar katru dienu. Kapteini sastopot, acis tam tumši aizliesmojās; es biju pastāvīgās rūpēs, ka viņš ar savu nevaldāmo dabu neizdara ko pārsteidzīgu.
  14. martā viņš ar Konselu ienāca manā kajitē. Es apvaicājos, ko viņi vēlas.
  — Kaut ko pavaicāt, — kanadietis atbildēja.
  — Runājiet, Ned.
  — Kā jūs domājat, cik ļaužu ir uz «Nautila»?
  — To es nevaru pateikt, draugs.
  — Man šķiet, ka kuģa vadīšanai daudz cilvēku nav vajadzīgs.
  — Patiešām, — es atbildēju, — ar tik teicamām mašinām te jau pietiktu cilvēku desmit.
  — Labi, kanadietis noteica. — Kāpēc lai to būtu vairāk?
  — Kāpēc? — es atkārtoju.
  Es cieši paskatījos Nedā Lendā, kura nodomi nemaz nebij grūti uzminami.
  — Tāpēc, ja ticu savai nojautai un kapteini Nemo esmu pareizi sapratis, «Nautils» nav tikai vienkāršs kuģis, bet arī patvēruma vieta tiem, kuri, tāpat kā viņu kapteinis, sarāvuši visus sakarus ar zemi.
  — Var jau būt, — Konsels iebilda, — bet galu galā «Nautilā» var tomēr ietilpt tikai zināms skaits cilvēku, un vai profesora kungs nevarētu uzzināt viņu vislielāko daudzumu?
  — Kādā veidā, Konsel?
  — Ar aprēķinu. Profesora kungam ir zināms kuģa tilpuma lielums un arī tā gaisa daudzums. Ievērojot gaisa normu, kas katram cilvēkam nepie-
  
  245
  Tags: 20k lje pa jūras dzelmi
• 0 commentsLeave a comment