purvainais
purvainais
- 243. — 245. lappuse
- 2/2/09 09:10 pm
- 8:26 PM — 9:01 PM
Šoreiz ieviesu smukās pēdiņas un domuzīmes.
Drukāju 35 minūtes; 967 vārdi, 7160 simboli.
* * *
— Tas pareizi, — kapteinis apstiprināja.
Un tālāk — skābeklis ir nepieciešams katras dzīvības uzturēšanai, bet mēs zinām, ka lielākā dziļumā šī viela nebūt nemazinās, bet gan vēl pieaug un ka apakšējo ūdens slāņu spiediens veicina tās koncentraciju.
— Kā?! — kapteinis Nemo iesaucās mazliet pārsteigts. — Tad arī tas ir zināms! Jā, profesora kungs, labi, ka tas zināms, jo tā ir patiesība. Es vēl varu norādīt, ka zivju pelpūslī ir vairāk slāpekļa nekā skābekļa, kad tās nozvejo ūdens virspusē, un vairāk skābekļa nekā slāpekļa, ja tās izvelk no lielāka dziļuma. Tas pierāda jūsu atziņu pareizību. Bet nu turpināsim savus novērojumus.
Mani skatieni pavērsās uz manometru. Instruments rādīja seši tūkstoši metru lielu dziļumu. Jau veselu stundu mēs bijām nirušies lejup. Savu slīpo plātņu virzīts, «Nautils» grima joprojām. Tuksnesīgais ūdens klajums bij tik brīnišķīgi caurspīdīgs un dzidrs, ka to aprakstīt nemaz nav iespējams. Pēc stundas mēs bijām trīspadsmit tūkstoši metru, tas ir, trīs un ceturtdaļu jūdzes dziļi, bet dibens vēl vienmēr nebij saskatāms.
Taču četrpadsmit tūkstoši metru dziļumā es sāku saskatīt melnas klinšu virsotnes paceļamies ūdenī. Šīs kalnu virsotnes varēja būt Himalaju vai Monblana augstumā, pat vēl augstākas, un tāpēc bezdibeņu dziļums vēl vienmēr nebij aprēķināms.
Lai gan spiediens bij milzīgs, «Nautils» joprojām grima dziļāk. Es jutu, ka tērauda plāksnes dreb skrūvju savienojuma vietās, sijas izliecās lokā, starpsienas kņirkstēja, likās, ka salona logi sašķiebtos no ūdens spiediena. Spēcīgi būvētais kuģis, bez šaubām, padotos ūdens svaram, ja tas, pēc kapteiņa vārdiem, nebūtu tik izturīgs kā masivs bluķis.
Šajās bezgala dziļajās klinšu spraugās es pamanīju vēl dažus gliemežus, serpulas un spinorbas, kā arī dažādas jūras zirdziņu pasugas.
Bet drīz izzuda arī šie pēdējie dzīvnieki, un triju jūdžu dziļumā «Nautils» pārbrauca zemūdens dzīvnieku valsts robežām, tāpat kā balons, gaisā paceldamies, paceļas pāri elpojamās atmosferas slānim. Mes bijām sanieguši sešpadsmit tūkstoši metru jeb četru ljē dziļumu, un «Nautila» sienām bij jāiztur tūkstoš seši simti atmosferu spiediens vai tūkstoš seši simti kilogramu katram tā virsmas kvadratcentimetram.
— Kas par piedzīvojumu! — es iesaucos. — Braukt pa šiem dziļumiem, kur cilvēks vēl nekad nav nolaidies! Redziet, kapteiņa kungs, šīs lieliskās klintis, zemeslodes pēdējo slāni, šīs tuksnešainās alas, kur nekāda dzīvība
243
vairs nav iespējama! Kādi neredzēti apvidi, un cik žēl, ka no tiem saglabāsim tikai neskaidras atmiņas.
— Varbūt jums patiktu, — kapteinis Nemo vaicāja, — paņemt līdzi vairāk kā tikai neskaidras atmiņas?
— Ko jūs ar to gribat teikt?
— Es gribu teikt, ka nekas nav vieglāk kā paņemt līdzi fotografisku uzņēmumu no šiem zemūdens apgabaliem.
Man neatlika laika pat izbrīnas saucienam par šo jauno kapteiņa Nemo priekšlikumu; uz viņa pavēli salonā tika ienests fotoaparats. Salona logi bij plaši vaļā, elektriskas gaismas apspīdētais ūdens klajums bij pārredzams pilnīgi skaidri. Nevienas ēnas, ne tā vismazākā traucējuma mūsu mākslīgai gaismai. Visspilgtākais saules spožums nebūtu izdevīgāks fotografēšanas darbam. Skrūves dzīts un virzītāju plātņu turēts, «Nautils» palika nekustīgi stāvam. Aparats tika pavērsts pret šo zemūdens apgabalu, un pēc dažiem acumirkļiem mums bij rokā lielisks uzņēmuma negativs.
Es esmu uzglabājis šo pozitivo pierādījumu. Tajā redzamas pirmatnējās, saules gaismas nekad neapspīdētās klintis, zemūdens graniti visdziļākajā zemeslodes iedobumā, dziļās alas, izdobtās grēdas, nepārspējami skaidrās viedojuma līnijas ar smailām melnām virsotnēm, it kā kāda flamu mākslinieka gleznotas. Tālāk kalnāju apvārsnis ar brīnišķīgiem viļņotiem izlokiem ainavas pakaļējā plānā. Es nespēju attēlot šīs gludās, spodrās, melnās klintis bez sūnām, bez mazākā plankumiņa, dīvaini veidotas un stingri novietotas uz smilkšu paklāja, kas laistījās elektrisko uguņu spožumā.
Bet, nobeidzis fotografēšanas darbu, kapteinis Nemo man teica:
— Laiks doties atpakaļ, profesora kungs. Nevar pārmērīgi izmantot šo situaciju, ne pakļaut «Nautilu» pārāk ilgi tādam spiedienam.
— Tad dosimies atpakaļ, — es teicu.
— Saturieties!
Es nepaguvu aptvert, kāpēc kapteinis Nemo mani tā brīdina, kad jau biju nosviests zemē uz grīdas.
Pēc kapteiņa signala skrūve bij apstādināta, plātnes pagrieztas vertikali, un «Nautils» kā balons klajā gaisā zibeņātri šāvās augšup. Ar skaļu šalcienu tas šķēla ūdens masas. Nekādas detaļas tur vairs nebij saskatāmas. Četrās minutēs tas noskrēja tās četras jūdzes, kas to šķīra no okeana virspuses, un kā lidojoša zivs, izniris ārpusē, atkrita atpakaļ, uzšļakstīdams viļņus augstu jo augstu gaisā.
244
XII
KAŠALOTI UN VAĻI
Naktī no 13. uz 14. martu «Nautils» no jauna pavērsās pret dienvidiem. Man šķita, ka no Horna raga viņš griezīsies uz rietumiem, lai atkal dotos Klusajā okeanā un nobeigtu tur savu pasaules apceļojumu. Tomēr tas nenotika, kuģis turpināja joprojām savu ceļu pret dienvidiem. Uz kurieni tas īsti devās? Uz dienvidpolu? Tas būtu neprātīgi. Man sāka likties, ka kapteiņa pārgalvība pilnīgi attaisno Neda Lenda bažas.
Jau ilgāku laiku kanadietis man nekā vairs nestāstīja par saviem bēgšanas plāniem. Viņš bij kļuvis atturīgāks un klusāks. Es redzēju, ka šis ilgais ceļojums stipri nospiež viņu. Nomanīju, ka dusmas viņā auga ar katru dienu. Kapteini sastopot, acis tam tumši aizliesmojās; es biju pastāvīgās rūpēs, ka viņš ar savu nevaldāmo dabu neizdara ko pārsteidzīgu.
14. martā viņš ar Konselu ienāca manā kajitē. Es apvaicājos, ko viņi vēlas.
— Kaut ko pavaicāt, — kanadietis atbildēja.
— Runājiet, Ned.
— Kā jūs domājat, cik ļaužu ir uz «Nautila»?
— To es nevaru pateikt, draugs.
— Man šķiet, ka kuģa vadīšanai daudz cilvēku nav vajadzīgs.
— Patiešām, — es atbildēju, — ar tik teicamām mašinām te jau pietiktu cilvēku desmit.
— Labi, kanadietis noteica. — Kāpēc lai to būtu vairāk?
— Kāpēc? — es atkārtoju.
Es cieši paskatījos Nedā Lendā, kura nodomi nemaz nebij grūti uzminami.
— Tāpēc, ja ticu savai nojautai un kapteini Nemo esmu pareizi sapratis, «Nautils» nav tikai vienkāršs kuģis, bet arī patvēruma vieta tiem, kuri, tāpat kā viņu kapteinis, sarāvuši visus sakarus ar zemi.
— Var jau būt, — Konsels iebilda, — bet galu galā «Nautilā» var tomēr ietilpt tikai zināms skaits cilvēku, un vai profesora kungs nevarētu uzzināt viņu vislielāko daudzumu?
— Kādā veidā, Konsel?
— Ar aprēķinu. Profesora kungam ir zināms kuģa tilpuma lielums un arī tā gaisa daudzums. Ievērojot gaisa normu, kas katram cilvēkam nepie-
245
-
0 commentsLeave a comment
- 43., 44. lappuse
- 2/1/09 11:39 pm
- 11:15 PM
ierīkota it kā horizontala platforma, kad piepeši manīju, ka tas palēnām grimst.
--- Velns un elle! --- Neds Lends iekliedzās, pasperdams kāju pret skanošo tērauda plāksni. --- Atveriet taču, neviesmīlīgie kuģotāji!
Bet skrūves apdullinošo troksni pārkliegt bija grūti. Par laimi kuģis mitējās grimt.
Piepeši kuģa iekšienē atskanēja spēcīgi klaudzieni, tika atgrūsti aizšaujamie. Kāda plāksne pacēlās, kāds vīrs pabāza galvu, savādi iekliedzās un atkal pazuda.
Mirkli vēlāk parādījās astoņi spēcīgi vīri maskētām sejām un, ne vārda nerunājuši, ievilka mūs sava drausmīgā kuģa iekštelpās.
VII
MOBILIS IN MOBILE
Šī brutalā sagūstīšana notika zibeņātri. Es nepaguvu ar saviem biedriem ne vārda pārmainīt. Nezinu, ko īsti viņi sajuta, pēkšņi ieslodzīti šajā peldošajā cietumā, bet man auksti šermuļi pārskrēja pār kauliem. Kādos nagos mēs te bijām iekrituši? Bez šaubām, tie bij jūras laupītāji, kuri gluži jaunā veidā piekopa savu amatu.
Tikko šaurā lūka virs mums bija aizvērusies, es atrados necaurredzamā tumsā. Āra gaišuma pieradušās acis nekā nespēja saskatīt. Tikai jutu, ka manas kailās kājas virzās pa dzelzs kāpnēm. Neds Lends un Konsels man sekoja, cieši ielenkti. Kāpņu galā atvērāk kādas durvis un tūliņ no jauna šķindēdamas aizvērās aiz mums.
Mēs atkal bijām vieni. Kur? Es to nevarēju pateikt, pat ne lāgā iedomāties. Visapkārt bij tik tumšs, ka acis nejaudāja uztvert visniecīgāko gaismas stariņu, kāds samanāms pat vistumšākajā naktī.
Bet Neds Lends, no tādas apiešanās saniknots, ļāva vaļu savām dusmām.
--- Velns un elle! -- viņš iekliedzās. --- Tie ir cilvēki, kuri viesmīlību mācījušies kaut kur Kaledonijā! Trūkst tikai, lai viņi vēl būtu kanibali! Arī par to nevarētu brīnīties, bet es saku skaidri, ka šādā gadījumā sīvi pretošos.
--- Apmierinieties, mīļais Ned, apmierinieties! --- Konsels rāmi iebilda. --- Neuztraucieties priekšlaikus! Patlaban jau mēs vēl netiekam cepti.
43
--- Cepti vēl ne! --- kanadietis attrauca. --- Bet pie krāsns jau esam, tas skaidrs. Te taču ir tumšs kā ellē. Labi, ka savu nazi neesmu pametis, ar to rīkoties man gaismas allaž pietiks. Pirmais bandits, kurš mēģinās man piedurt roku...
--- Neuztraucieties, Ned, --- es mierināju harpunistu, --- un ar savu pārsteidzību nepadariet mūsu stāvokli vēl ļaunāku. Kas zina, vai mūsu sarunu kāds nenoklausās! Labāk mēģināsim orientēties, kur īsti atrodamies!
Taustīdamies es sāku virzīties uz priekšu. Bet jau pēc soļiem pieciem atdūros pret sakniedētu plākšņu sienu. Tad atkāpdamies sataustīju koka galdu ar vairākiem ķebļiem. Šī cietuma grīda bij apsegta ar biezu mašu, kas noslāpēja soļu troksni. Gludajās sienās nebij nekādas durvju vai logu pazīmes. Apstaigājis telpu no pretējās puses, Konsels piestājās man blakus, un tad mēs abi atgriezāmies kajites vidū, kura varēja būt divdesmit pēdu gara un apmēram desmit pēdu plata. Ar visu savu garo augumu telpas griestus Neds Lends tomēr nevarēja aizsniegt.
Kāda pusstunda pagāja bez kādām pārmaiņām, tad šajā dziļajā tumsā piepeši atspīda ārkārtīgi spilgta gaisma. Mūsu cietumu apgaismoja tik negaidīti, ka es sākumā nemaz nevarēju skatīties. No spilgtuma un spēka es tūliņ pazinu elektrisko gaismu, ko zemūdens kuģis it kā fosforescējošā veidā izplatīja ap sevi. Attaisījis pret savu gribu aizvērtās acis, es redzēju, ka gaisma plūst no nespodras puslodes kajites griestu augstākajā vietā.
--- Beidzot mēs te visu redzam skaidri! --- Neds Lends iesaucās, pašaizsardzībai samiedzis saujā atvāztu nazi.
--- Jā! --- es atbildēju, viņu itin kā piezobodams. --- Bet savu stāvokli mēs vēl nevaram pārredzēt.
--- Nu, lai profesora kungs tikai mazliet paciešas! --- piebilda mans nesatricināmais Konsels.
Spēji apgaismotajā kajitē es tagad varēju saredzēt pēdējos sīkumus. Bet vairāk te nebij kā tikai galds un pieci koka ķebļi. Neredzamās durvis droši vien bij hermetiski noslēgtas. Mēs nevarējām sadzirdēt ne tā vismazākā troksnīša. Šī kuģa iekšiene likās pilnīgi kā izmirusi. Nebij iespējams nojaust, vai tas kustas vai izniris virs jūras līmeņa, jeb vai nolaidies pašā dzīlē.
Bet gaišā puslode ne par velti bij uzliesmojusi. Es biju pārliecināts, ka tūliņ ieradīsies kāds no kuģa ļaudīm. Ja jau gūstekņus nevēlas redzēt, kādēļ tad apgaismot viņu mītni?
Es nebiju alojies. Atskanēja aizšaujamo bultu troksnis, un pie mums ienāca divi cilvēki.
44
11:36 PM
* * *
21 minūte, 656 vārdi, 4740 simboli.
-
3 commentsLeave a comment
- 296. lappuse
- 2/1/09 12:51 pm
- sastapis Indijas okeanā. Bet kāds atgadījums, kas pilnīgi pierāda šo gigantisko kustoņu eksistenci, noticis vēl nesen, 1861. gadā.
--- Kas tas ir par gadījumu?
--- Tas ir šāds: 1861. gadā ziemeļaustrumos no Tenerifas, apmēram tajā pašā platuma gradā, kur mēs patlaban atrodamies, kuģa "Alektona" ļaudis pamanījuši milzīgu kalmaru peldam ūdens virspusē. Kapteinis Bugē sācis vajāt šo kustoni ar harpunām un šauteņu šāvieniem, bet bez kādām lielām sekmēm, jo lodes un harpunas viņa mīkstajam ķermenim bez kādas atsites kā vienkāršam receklim skējušas cauri. Pēc vairākkārtējiem veltiem mēģinājumiem kuģa ļaudīm beidzot izdevies apmest mouluskam apkārt cilpu. Cilpa noslīdējusi līdz pat kustoņa astes spurām un tur aizķērusies, tagad mēģinājuši nezvēru izvilkt uz kuģa, bet viņa svars bijis tik liels, ka, virvei sastiepjoties, aste notrūkusi un astoņkājis bez šā greznuma pazudis ūdenī.
--- Nu, lūk, --- Neds Lends sacīja. --- Tas beidzot ir patiess fakts.
--- Neapšaubāms fakts, mīļo Ned. Tāpēc arī ieteikts nosaukt to astoņkāji par "Bugē kalmaru".
--- Un cik garš bijis tas kustonis? --- Neds vaicāja.
--- Varbūt apmēram seši metri? --- ievaicājās Konsels, kurš, atkal pie loga nostājies, vēroja zemūdens zālāja izdobumus.
--- Tieši tā, --- es atbildēju.
--- Vai viņa galvai nebij pieauguši astoņi taustekļi, kuri locījās pa ūdens virsu kā vesels čūsku midzenis?
--- Pilnīgi pareizi.
--- Vai viņam galvas virspusē novietotās acis nebij ārkārtīgi lielas?
--- Jā gan, Konsel.
--- Un vai viņa purns nebij līdzīgs papagaiļa knābim, bet tikai šausmīgam knābim?
--- Jā, Konsel.
--- Tātad, --- Konsels mierīgi turpināja, ja profesora kungam nekas nav pretī, te ir tas Bugē kalmars vai vismaz kāds no viņa brāļiem.
Es pārsteigts pavēros Konselā. Neds Lends steidzās pie loga.
--- Cik šausmīgs kustonis! --- viņš iesaucās.
Tad savukārt arī es piegāju palūkot un nevarēju apspiest riebumu. Manā acu priekšā ķepurojās briesmīgs nezvērs, seno teiku cienīgs radījums.
Tas bij milzīga lieluma kalmars, ap astoņi metri garš. Ārkārtīgi ātri viņš ačgārniski tuvojās "Nautilam". Viņa milzīgās nekustīgās acis glūnēja šurp. Tā astoņas rokas, vai, labāk sakot, kājas pieaugušas tieši galvai, tāpēc šos
* * *
296. lappuse.
Statistika: 11 minūtes, 330 vārdi jeb 2385 simboli.
-
0 commentsLeave a comment
- 255. lappuse
- 2/1/09 12:29 pm
- līga spēka triekts senatnes tarans. Augstu gaisā uzmestās ledus drumslas kā krusa bira ap mums. Vienīgi ar savu paša dzinējspēku kuģis izlauza sev brīvu ceļu. Dažreiz, inerces dzīts, tas uzskrēja virs ledus un salauza to ar savu svaru; citreiz atkal, paslīdis zem ledus, vienkārši ļodzīdamies saplēsa to slaidās šķeltnēs.
Tajās dienās mūs bij apsēdušas visādas kļūmes. Gadījās tik bieza migla, ka pat klāju no viena gala līdz otram nevarēja pārredzēt. Vēji mainīdamies plosījās no visām apvāršņa pusēm. Sneigs sagula tik cietiem slāņiem, ka nācās to ar kapļiem izkalt.
Piecu gradu salā "Nautils" no ārpuses pavisam apledoja. Buru kuģis te nekur netiktu uz priekšu, jo visas tā buras un rājas apledotu.
Tikai bez ogļu kurināmā, vienīgi elektriskā motora dzīts bezburu kuģis varēja iedrošināties doties šajos polarapvidos.
Šādos apstākļos barometrs vienmēr stāvēja ļoti zemu. Nokrita pat līdz 73o5'. Uz kompasa norādījumiem vairs nevarēja palaisties. Līdzsvaru zaudējusī adata svaidījās pavisam pretrunīgi, jo vairāk tuvojāmies magnetiskajam polam, kurš nebūt nesakrīt ar zemeslodes dienvidpolu. Pēc Hanstena aprēķina, dienvidpols atrodas apmēram starp 70o platuma un 180o garuma, bet, pēc Diperē apgalvojuma, --- starp 135o garuma un 70o30' platumu. Nācās pārnest kompasu dažādās vietās uz kuģa, savākt novērojuma skaitļus un tad uzmeklēt vidējo. Bet daudzreiz vajadzēja ņemt palīgā arī nobrauktā ceļa aprēķinus, kas bij visai nedrošs līdzeklis, jo virziens izlocījās pa līkumotām līnijām un pieturas punkti mainījās nemitīgi.
Beidzot, 18. martā, pēc divdesmit veltiem izlaušanās mēģinājumiem, "Nautils" palika stāvam galīgi iestrēdzis. Tas vairs nebij ne ledus lauks, ne ledus blāķi, bet bezgalīga, nekustīga, citcitā sablīvētu kalnu grēda.
--- Ledus! Sastrēgums! --- kanadietis teica.
Es saprotu, ka kanadietim, tāpat kā visiem polarbraucējiem, kas te bij ieradušies pirms mums, tas bij nepārvarams šķērslis. Ap pusdienas laiku saule uz mirkli parādījās pie debesīm; kapteinis pēc diezgan rūpīga izmērījuma aprēķināja, ka mēs atrodamies starp 51o30' garuma un 67o30' dienvidu platuma. Tā jau bij ļoti tāla vieta antarktiskajos apvidos.
Ledus klaja jūra vairs nekur nebij saskatāma. Zem "Nautila" durkļa pletās plašs paugurains klajums ar aplauzītiem lieliem ledus gabaliem, ar spocīgi veidotām ledus šķeltnēm, gluži kā upes virspusē īsi pirms ledus iešanas, tikai daudz milzīgākos apmēros. Vietvietām divi simti pēdu augstu gaisā lējās virsotnes ar smailiem galiem, tālāk stāvās klintis ar asām
* * *
255. lappuse.
Statistika: 12 minūtes, 360 vārdi jeb 2701 simboli.
-
0 commentsLeave a comment
- 207 lappuse
- 2/1/09 12:28 am
- * * *
balta. Sēra tvaiku strūklas vijās ūdens mutuļos, kuri virmoja kā verdošā katlā. Es pieliku roku loga stiklam, bet tas bij tā sakarsis, ka nācās roku atkal atvilkt.
--- Kur mēs atrodamies? --- es vaicāju.
--- Santorinas salas tuvumā, profesora kungs, --- kapteinis atbildēja, --- kanalā, kas atdala Nea-Kamennu no Palea-Kamennas. Es gribēju parādīt jums interesantu zemūdens izvirduma skatu.
--- Es biju tajā pārliecībā, ka šo jauno salu izveidošanās jau beigusies.
--- Vulkaniskajos apvidos nekad nekas nav pilnīgi izveidojies, --- kapteinis Nemo atbildēja, --- un zemeslode nemitīgi maina savu veidu pazemes uguņu darbības iespaidā. Pēc Kasiodora un Plinija ziņām, jau deviņdesmitā gadā pirms mūsu ēras kāda jauna sala, dievišķā Teija, pacēlusies no ūdens tajā vietā, kur tagad atrodas šīs saliņas. Vēlāk tā nogrimusi, lai atkal paceltos sešdesmit devītajā gadā un pazustu vēlreiz. No tā laika līdz mūsu dienām Plutons savu darbu bij pārtraucis. Bet 1866. gada 3. februarī pie Nea-Kamennas ar sēra tvaikiem izcēlās sala, ko nosauca par Georga salu, un tā paša mēneša sestajā dienā savienojās ar Nea-Kamennu. Septiņas dienas vēlāk, 13. februarī, parādījās Afroesas saliņņa, atstādama starp sevi un Nea-Kamennu desmit metru platu kanalu. Šo parādību laikā es biju šajā jūrā un varētu novērot to visos pārveidos. Afroesas saliņa ir ieapaļa, trīsdesmit pēdu plata un trīsdesmit augsta. Tās sastāv no melnas un stiklainas lavas ar laukakmeņa drumslu piemaisījumiem. Beidzot, 10. martā, Nea-Kamennai līdzās izcēlās vēl viena saliņa, ko nosauca par Reku, un no tā laika visas šīs trīs saliņas izveido vienu pašu salu.
--- Bet kanals, pa kuru mēs patlaban braucam? --- es vaicāju.
--- Tas ir še, --- kaptenis Nemo atbildēja, norādīdams kādu vietu archipelaga kartē. Jūs redzat, ka es te esmu iezīmējis arī šīs jaunās salas.
--- Vai kādā dienā šā kanala gultne arī nepacelsies?
--- Tas ir iespējams, Aronaksa kungs, jo, sākot ar 1886. gadu, pretim Sen-Nikolā ostai Palea-Kamennas salā ir jau pacēlušās astoņas mazas lavas saliņas. Skaidri redzams, ka Nea un Palea vēsturiskā nākotnē savienosies.
Es atkal piegāju pie loga. "Nautils" vairs nebrauca. Karstums bij kļuvis neizturams. Pirmāk balta, jūra nu bij sarkana no dzelzs sāļu piemaisījuma. Neraugoties uz hermetiski noslēgtajiem logiem, iekšā spiedās nepanesama sēra smaka, plīvoja sarkana liesma, kuras spilgtumā aptumsa kuģa elektriskās ugunis.
* * *
Ir vērts atzīmēt, ka šajā lappusē ir kļūdains vārds --- "kaptenis".
Statistika: 13 minūtes; 361 vārdi, sastāvoši no 2564 simboliem.
-
0 commentsLeave a comment
- 20k lje pa jūras dzelmi, 112 lappuse (jeb 2. sērija)
- 1/31/09 08:36 pm
- Šī ir otrā sērija, [ne]loģisks turpinājums pirmajai sērijai.
* * *
Man rokā bij Žaņa Masē pievilcīgā grāmata "Vēdera kalpi", es biju pilnīgi nogrimis lasīšanā un baudīju autora asprātības, kad Konsels iztraucēja mani.
--- Vai profesora kungs nevarētu panākt šurp? --- viņš teica pavisam savādā balsī.
--- Kas noticis, Konsel?
--- Paskatieties pats, profesora kungs.
Es piecēlos, piegāju pie loga, piespiedos pie rūtīm un skatījos.
Spilgtajā elektriskās gaismas svītrā es ieraudzīju kādu milzīgu melnu masivu, nekustīgu ūdenī iegrimušu priekšmetu. Raudzījos ļoti uzmanīgi, lai izdibinātu, kas varētu būt šis milzīgam valim līdzīgais melnums. Piepeši savāda doma iešāvās man prātā.
--- Tas ir kuģis! --- es iekliedzos.
--- Jā, --- kanadietis piemetināja. --- Kuģis, kas uzskrējis zemūdens klints šķautnei un nogrimis.
Neds Lends nebij maldījies. Mēs bijām piebraukuši kādam kuģim, kam apcirstās tauvas vēl karājās pie dzelzs turekļiem. Kuģa korpuss likās pilnīgā kārtībā; kuģis bij nogrimis tikai pirms nedaudzām stundām. Divu pēdu augstumā nocirsto trīsmastu paliekas liecināja, ka tas bijis spiests upurēt visu savu takelažu. Ar ūdeni pieplūdis, tas gulēja, uz kreisajiem sāniem sazvēlies. Skumji bij redzēt pašu avarējušo kuģi, bet vēl skumjāk saskatīt uz tā klāja dažus virvē sapinušos līķus. Es saredzēju četrus vīriešus, viens no tiem vēl turēja stūri, un bez tam vienu sievieti, kura ar bērnu rokās pa pusei bij izlīdusi pa virsbūves atveri. Tā bij vēl gluži jauna sieviete. "Nautila" spilgtajā apgaismojumā es labi saredzēju viņas ūdens vēl neizvērstos vaibstus. Ar vislielāko piepūli viņa bij pacēlusi pār galvu savu bērnu, mazo nabaga būtni, kas ar rociņām aptvēra mātes kaklu. Šausmīgas izskatījās šo četru cilvēku sejas, kuri bij sastinguši beidzamās konvulsijās, mēģinādami atraisīties no savām saitēm. Tikai stūrmanis ar sirmajiem, pierei pielipušajiem matiem un stūres ratam piekrampētām rokām vēl vienmēr likās vadām savu trijmastnieku okeana dzīlēs!
Kas par šausmīgus skatu! Mēs stāvējām klusu, lūkojāmies šajā bojā ejas ainā, kura likās nofotografēta katastrofas pēdējā mirklī. Un iedomā es jau redzēju milzīgas haizivis ar ugunīgām acīm, kuras traucās turp, cilvēku gaļas pievilinātas.
Bet "Nautils" apmeta līkumu nogrimušajam kuģim, es tikai vēl paspēju izlasīt tā pakaļējā daļā: "Florida Sanderland."
* * *
20:14
20:27
Rezultāts: 13 minūtes, 2467 simboli jeb 326 vārdi. Šoreiz pārbaudīju un laboju kļūdas pēc katra paragrāfa jeb, tajās vietās, kur paragrāfs ļoti garš, divu trīs teikumu uzdrukāšanas.
-
1 commentLeave a comment