- 43., 44. lappuse
- 2/1/09 11:39 pm
-
purvainais11:15 PM
ierīkota it kā horizontala platforma, kad piepeši manīju, ka tas palēnām grimst.
--- Velns un elle! --- Neds Lends iekliedzās, pasperdams kāju pret skanošo tērauda plāksni. --- Atveriet taču, neviesmīlīgie kuģotāji!
Bet skrūves apdullinošo troksni pārkliegt bija grūti. Par laimi kuģis mitējās grimt.
Piepeši kuģa iekšienē atskanēja spēcīgi klaudzieni, tika atgrūsti aizšaujamie. Kāda plāksne pacēlās, kāds vīrs pabāza galvu, savādi iekliedzās un atkal pazuda.
Mirkli vēlāk parādījās astoņi spēcīgi vīri maskētām sejām un, ne vārda nerunājuši, ievilka mūs sava drausmīgā kuģa iekštelpās.
VII
MOBILIS IN MOBILE
Šī brutalā sagūstīšana notika zibeņātri. Es nepaguvu ar saviem biedriem ne vārda pārmainīt. Nezinu, ko īsti viņi sajuta, pēkšņi ieslodzīti šajā peldošajā cietumā, bet man auksti šermuļi pārskrēja pār kauliem. Kādos nagos mēs te bijām iekrituši? Bez šaubām, tie bij jūras laupītāji, kuri gluži jaunā veidā piekopa savu amatu.
Tikko šaurā lūka virs mums bija aizvērusies, es atrados necaurredzamā tumsā. Āra gaišuma pieradušās acis nekā nespēja saskatīt. Tikai jutu, ka manas kailās kājas virzās pa dzelzs kāpnēm. Neds Lends un Konsels man sekoja, cieši ielenkti. Kāpņu galā atvērāk kādas durvis un tūliņ no jauna šķindēdamas aizvērās aiz mums.
Mēs atkal bijām vieni. Kur? Es to nevarēju pateikt, pat ne lāgā iedomāties. Visapkārt bij tik tumšs, ka acis nejaudāja uztvert visniecīgāko gaismas stariņu, kāds samanāms pat vistumšākajā naktī.
Bet Neds Lends, no tādas apiešanās saniknots, ļāva vaļu savām dusmām.
--- Velns un elle! -- viņš iekliedzās. --- Tie ir cilvēki, kuri viesmīlību mācījušies kaut kur Kaledonijā! Trūkst tikai, lai viņi vēl būtu kanibali! Arī par to nevarētu brīnīties, bet es saku skaidri, ka šādā gadījumā sīvi pretošos.
--- Apmierinieties, mīļais Ned, apmierinieties! --- Konsels rāmi iebilda. --- Neuztraucieties priekšlaikus! Patlaban jau mēs vēl netiekam cepti.
43
--- Cepti vēl ne! --- kanadietis attrauca. --- Bet pie krāsns jau esam, tas skaidrs. Te taču ir tumšs kā ellē. Labi, ka savu nazi neesmu pametis, ar to rīkoties man gaismas allaž pietiks. Pirmais bandits, kurš mēģinās man piedurt roku...
--- Neuztraucieties, Ned, --- es mierināju harpunistu, --- un ar savu pārsteidzību nepadariet mūsu stāvokli vēl ļaunāku. Kas zina, vai mūsu sarunu kāds nenoklausās! Labāk mēģināsim orientēties, kur īsti atrodamies!
Taustīdamies es sāku virzīties uz priekšu. Bet jau pēc soļiem pieciem atdūros pret sakniedētu plākšņu sienu. Tad atkāpdamies sataustīju koka galdu ar vairākiem ķebļiem. Šī cietuma grīda bij apsegta ar biezu mašu, kas noslāpēja soļu troksni. Gludajās sienās nebij nekādas durvju vai logu pazīmes. Apstaigājis telpu no pretējās puses, Konsels piestājās man blakus, un tad mēs abi atgriezāmies kajites vidū, kura varēja būt divdesmit pēdu gara un apmēram desmit pēdu plata. Ar visu savu garo augumu telpas griestus Neds Lends tomēr nevarēja aizsniegt.
Kāda pusstunda pagāja bez kādām pārmaiņām, tad šajā dziļajā tumsā piepeši atspīda ārkārtīgi spilgta gaisma. Mūsu cietumu apgaismoja tik negaidīti, ka es sākumā nemaz nevarēju skatīties. No spilgtuma un spēka es tūliņ pazinu elektrisko gaismu, ko zemūdens kuģis it kā fosforescējošā veidā izplatīja ap sevi. Attaisījis pret savu gribu aizvērtās acis, es redzēju, ka gaisma plūst no nespodras puslodes kajites griestu augstākajā vietā.
--- Beidzot mēs te visu redzam skaidri! --- Neds Lends iesaucās, pašaizsardzībai samiedzis saujā atvāztu nazi.
--- Jā! --- es atbildēju, viņu itin kā piezobodams. --- Bet savu stāvokli mēs vēl nevaram pārredzēt.
--- Nu, lai profesora kungs tikai mazliet paciešas! --- piebilda mans nesatricināmais Konsels.
Spēji apgaismotajā kajitē es tagad varēju saredzēt pēdējos sīkumus. Bet vairāk te nebij kā tikai galds un pieci koka ķebļi. Neredzamās durvis droši vien bij hermetiski noslēgtas. Mēs nevarējām sadzirdēt ne tā vismazākā troksnīša. Šī kuģa iekšiene likās pilnīgi kā izmirusi. Nebij iespējams nojaust, vai tas kustas vai izniris virs jūras līmeņa, jeb vai nolaidies pašā dzīlē.
Bet gaišā puslode ne par velti bij uzliesmojusi. Es biju pārliecināts, ka tūliņ ieradīsies kāds no kuģa ļaudīm. Ja jau gūstekņus nevēlas redzēt, kādēļ tad apgaismot viņu mītni?
Es nebiju alojies. Atskanēja aizšaujamo bultu troksnis, un pie mums ienāca divi cilvēki.
44
11:36 PM
* * *
21 minūte, 656 vārdi, 4740 simboli.