Purvainajam

9:59 PM

Zelta teļš

Mans mātes tēvs bija mācītājs un mēdza sprediķot karalim. Reiz, pirms viņa bērni, mazbērni un mazmazbērni piepildīja pasauli, vectēvs ieradās garā zaļā pļavā, ko ieskāva meži un kalni, tā ka tā līdzinājās paradīzes ielejai. Tikai vienā galā pļava bija pavērusies uz jūras līci, kur pēcnācējiem peldēties.
Tad vectēvs nodomāja: te es dzīvošu un vairošos, jo šī patiesi ir Kanaānas zeme.
Pēc tam vectēvs un vecāmāte uzbūvēja lielu māju ar mansardu, milzum daudz istabām, kāpnēm un terasēm, un milzīgu verandu, un it visur gan mājā, gan ārā novietoja baltas koka mēbeles, un, kad viss bija gatavs, vectēvs sāka stādīt. Un viss, ko viņš iestādīja, iesakņojās un vairojās, gan puķes, gan koki, līdz pļava pārvērtās par debesu dārzu, kur viņš klejoja ar savu lielo, melno bārdu. Ja vien viņš ar savu spieķi norādīja uz kādu augu, tas tapa svētīts un auga tā, ka sprakšķēja vien.
Visa māja apauga ar sausseržiem un mežvīnu, un verandai izauga sienas no mazām kāpaļājošām rozītēm. Tur iekšā sēdēja vecāmāte gaišpelēkā zīda kleitā un audzināja bērnus. Ap viņu lidinājās tik daudz bišu un kameņu, ka tur šķita skanam ļoti klusa ērģeļu mūzika, dienā spīdēja saule, naktī lija lietus, un dārza akmeņainajā daļā dzīvoja eņģelis, kuru nedrīkstēja traucēt.
Vecāmāte vēl bija dzīva, kad mēs ar mēmiņu atbraucām apmesties rietumpuses istabā, kurā arī bija baltas mēbeles un mierīgas gleznas, bet nebija skulptūru.
Es biju mazmeita. Kārina bija cita mazmeita, bet viņai bija mati, kas paši cirtojās, un ļoti lielas acis. Mēs pļavā spēlējām Israēļu bērnus.
Dievs dzīvoja kalnā virs akmensdārza, tur augšā atradās dumbrājs, kas bija aizliegts. Saulrietā Dievs izpletās un uzgūla mājai un pļavai kā dūmaka. Viņš varēja sarauties šaurs un ielīst it visur, lai redzētu, ar ko tu nodarbojies, un lāgiem viņš bija vienkārši liela acs. Starp citu, viņš līdzinājās vectēvam.
Mēs tuksnesī kurnējām un nemitīgi bijām nepaklausīgas, jo Dievam tik ļoti patīk piedot grēciniekiem. Dievs aizliedza mums vākt mannu zem zeltlietus krūma, bet mēs tik un tā vācām. Tad viņš no zemes izsūtīja tārpus, lai tie apēstu mannu. Taču mēs tik turpinājām būt nepaklausīgas un ņurdēt.
Mēs visu laiku gaidījām, kad viņš sadusmosies tik ļoti, ka parādīsies. Šī doma bija milzīga. Mēs nevarējām domāt ne par ko citu kā vien Dievu. Mēs viņam upurējām, mēs devām viņam mellenes un paradīzes ābolīšus, un puķes, un pienu, un lāgiem viņš dabūja mazu dedzināmo upuri. Mēs dziedājām Dievam un visu laiku lūdzām viņu dot mums zīmi, ka viņu interesē tas, ko darām.
Un kādu rītu Kārina sacīja, ka nu viņa esot saņēmusi zīmi. Viņš iesūtījis Kārinas istabā dzelteno stērsti, un tā nometusies uz gleznas, kurā Jēzus staigā pa ūdens virsu, un trīs reizes pamājusi ar galvu.
"Patiesi, patiesi es tev saku," Kārina teica. "Izredzētais vienmēr tiks celts godā."
Viņa uzvilka baltu kleitu un visu dienu staigāja, iespraudusi matos rozes, slavēja Dievu un uzvedās nedabiski. Viņa bija skaistāka nekā jebkad, un es viņu ienīdu. Arī mans logs bija stāvējis atvērts. Man pie sienas bija glezna ar sargeņģeli pie bezdibeņa. Es biju sadedzinājusi tikpat daudz dedzināmo upuru un salasījusi viņam vēļ vairāk melleņu. Un attiecībā uz ņurdēšanu es biju bijusi tikpat nepaklausīga kā viņa, lai iegūtu debesu piedošanu.
Rīta lūgšanas laikā verandā Kārina izskatījās tā, it kā vectēvs sprediķotu tikai viņai. Viņa klusām māja ar galvu, pieņēmusi domīgu sejas izteiksmi. Viņa sakļāva plaukstas ilgi pirms Tēvreizes. Viņa dziedāja, stūrgalvīgi pievērsusi skatienu griestiem. Pēc notikuma ar stērsti Dievs piederēja viņai vien.
Mēs nesarunājāmies, un es izbeidzu gan ņurdēt, gan upurēt es staigāju apkārt tādā greizsirdībā, ka dūša apskrējās.
Kādu dienu Kārina pļavā nostādīja rindā visas māsīcas, pat tās, kuras vēl neprata runāt, un noturēja viņām Bībeles stundu.
Tad es uztaisīju zelta teļu.

Kad vectēvs bija jauns un stādīja kā traks, viņš pašā pļavas galā izveidoja eglīšu apli, jo vēlējās lapeni, kur dzert kafiju. Egles auga un auga, tās kļuva par milzīgiem melniem kokiem, kuru zari sapinās cits ar citu. Lapenē bija pavisam tumšs, un visas skujas nobira un noklājās uz kailās zemes, jo nekad nedabūja saules gaismu. Neviens vairs nevēlējās dzert kafiju egļu lapenē, visi sēdēja zem zeltlietus krūma vai verandā.
Es uztaisīju savu zelta teļu šajā lapenē, jo tā bija pagāniska vieta un apļveida fons vienmēr nāk par labu skulptūrām.
Bija ļoti grūti panākt, lai kājas stāv, taču pēdīgi tas izdevās, un drošības dēļ es tās pienagloju pie cokola.
Lāgiem es apstājos un ieklausījos, vai nedzirdēšu Dieva dusmu pirmos dārdus. Taču pagaidām viņš neko neteica. Tikai viņa lielā acs pa caurumu egļu galotnēs vērās tieši lapenē. Beidzot es viņu biju ieinteresējusi.
Teļa galva izdevās ļoti labi. Es strādāju ar skārdenēm, lupatām un kādas mufes atliekām un sasēju visu kopā ar auklu. Ja pagāja gabaliņu nostāk un piemiedza acis, skulptūrai tumsā patiešām bija vārs zeltīts spīdums, it īpaši ap purnu.
Es ļoti aizrāvos un sāku aizvien vairāk domāt par zelta teļu un aizvien mazāk par Dievu. Tas bija ļoti labs zelta teļš. Pēdīgi es ap to izveidoju akmeņu apli un savācu dedzināmo upuri no sausiem zariem.
Tikai tad, kad dedzināmais upuris bija gatavs aizkurināšanai, mani atkal pārņēma bailes, un es stāvēju nekustīgi un klausījos.
Dievs izturējās pavisam klusi. Varbūt viņš gaidīja, ka es paņemšu sērkociņus. Viņš gribēja redzēt, vai es patiešām uzdrīkstēšos izdarīt nedzirdēto - upurēt zelta teļam un turklāt dejot tam. Un tad viņš nāks no sava kalna zibeņu un soda mākonī un parādīs, ka ir pamanījis manu eksistenci. Tad Kārina varēs iet gulēt ar savu veco dzelteno stērsti, savu svētumu un savām mellenēm!
Es stāvēju un klausījos, un klausījos, un klusums auga, līdz kļuva milzīgs. Viss ieklausījās. Bija vēla pēcpusdiena, un nedaudz gaismas iespīdēja caur egļu dzīvžogu un iekrāsoja zarus sarkanus. Zelta teļš skatījās uz mani un gaidīja, un man trīcēja kājas. Es atmuguriski gāju uz spraugu egļu starpā un visu laiku skatījos uz zelta teļu, kļuva gaišāks un siltāks, un es nodomāju - es būtu varējusi parakstīties uz cokola.
Ārā stāvēja vecāmāte, viņai mugurā bija skaistā pelēkā zīda kleita, un matu celiņš galvvidū bija taisns kā eņģelim.
"Ar ko tu te spēlējies?" vecāmāte jautāja un pagāja man garām. Viņa nostājās, palūkojās uz zelta teļu un iesmējās. Viņa pievilka mani sev klāt, izklaidīgi piekļāva mani pie vēsā zīda un sacīja: "Nē, paskat tik, ko tu esi uztaisījusi! Mazu jēriņu. Dieva mazo jēriņu."
Tad viņa palaida mani vaļā un lēnām aizgāja pār pļavu.
Es paliku stāvam, manas acis kļuva karstas, zeme pazuda zem kājām, un Dievs atkal apmetās savos kalnos un nomierinājās. Viņa pat nebija ieraudzījusi, ka tas ir teļš! Jēriņš, ak, likteni! Tas itin nemaz neizskatījās pēc jēriņa, nekā tamlīdzīga!
Es skatījos un skatījos uz savu teļu. Un vecāsmātes kritika noģērba tam visu zeltu, un kāja bija aplama, un galva bija aplama, viss bija aplam, un ja tas vispār pēc kaut kā izskatījās, tad varbūt pēc jēriņa. Tas nebija labs. Tam nebija sakara ar skulptūrām.
Es ielīdu skapī, ļoti ilgi sēdēju tur un domāju. Es atradu maisu. Es to uzvilku, tad izgāju pļavā un šļūkāju Kārinas priekšā saliektiem ceļiem un acīs krītošiem matiem.
"Kas tas?" Kārina jautaja.
Tad es atbildēju: "Patiesi, patiesi es tev saku, es esmu liela grēciniece."
"Aha!" Kārina sacīja. Es redzēju, ka tas uz viņu atstājis iespaidu.
Tad mēs atkal bijām tādas kā parasti, gulējām zem zeltlietus krūma un čukstējāmies par Dievu. Vectēvs staigāja apkārt un lika visam augt, un eņģelis joprojām dzīvoja akmensdārzā, itin kā nekas nebūtu noticis.

10:24pm uzdrukāts
10:29pm pārlasīts un izlabots

30 minūtes, 1204 vārdi, 8347

Ak jā, tā ir pirmā nodaļa no Tūves Jansones "Tēlnieka meita". Drukāts uz pārnēsājamā datora, kur visas pogas kopā. Uz načurāļa gan jau ka izspiestu vēl pa desmit vārdiem minūtē vairāk :)