- tm
- 2/2/09 12:32 am
-
Purvainajam
9:59 PM
Zelta teļš
Mans mātes tēvs bija mācītājs un mēdza sprediķot karalim. Reiz, pirms viņa bērni, mazbērni un mazmazbērni piepildīja pasauli, vectēvs ieradās garā zaļā pļavā, ko ieskāva meži un kalni, tā ka tā līdzinājās paradīzes ielejai. Tikai vienā galā pļava bija pavērusies uz jūras līci, kur pēcnācējiem peldēties.
Tad vectēvs nodomāja: te es dzīvošu un vairošos, jo šī patiesi ir Kanaānas zeme.
Pēc tam vectēvs un vecāmāte uzbūvēja lielu māju ar mansardu, milzum daudz istabām, kāpnēm un terasēm, un milzīgu verandu, un it visur gan mājā, gan ārā novietoja baltas koka mēbeles, un, kad viss bija gatavs, vectēvs sāka stādīt. Un viss, ko viņš iestādīja, iesakņojās un vairojās, gan puķes, gan koki, līdz pļava pārvērtās par debesu dārzu, kur viņš klejoja ar savu lielo, melno bārdu. Ja vien viņš ar savu spieķi norādīja uz kādu augu, tas tapa svētīts un auga tā, ka sprakšķēja vien.
Visa māja apauga ar sausseržiem un mežvīnu, un verandai izauga sienas no mazām kāpaļājošām rozītēm. Tur iekšā sēdēja vecāmāte gaišpelēkā zīda kleitā un audzināja bērnus. Ap viņu lidinājās tik daudz bišu un kameņu, ka tur šķita skanam ļoti klusa ērģeļu mūzika, dienā spīdēja saule, naktī lija lietus, un dārza akmeņainajā daļā dzīvoja eņģelis, kuru nedrīkstēja traucēt.
Vecāmāte vēl bija dzīva, kad mēs ar mēmiņu atbraucām apmesties rietumpuses istabā, kurā arī bija baltas mēbeles un mierīgas gleznas, bet nebija skulptūru.
Es biju mazmeita. Kārina bija cita mazmeita, bet viņai bija mati, kas paši cirtojās, un ļoti lielas acis. Mēs pļavā spēlējām Israēļu bērnus.
Dievs dzīvoja kalnā virs akmensdārza, tur augšā atradās dumbrājs, kas bija aizliegts. Saulrietā Dievs izpletās un uzgūla mājai un pļavai kā dūmaka. Viņš varēja sarauties šaurs un ielīst it visur, lai redzētu, ar ko tu nodarbojies, un lāgiem viņš bija vienkārši liela acs. Starp citu, viņš līdzinājās vectēvam.
Mēs tuksnesī kurnējām un nemitīgi bijām nepaklausīgas, jo Dievam tik ļoti patīk piedot grēciniekiem. Dievs aizliedza mums vākt mannu zem zeltlietus krūma, bet mēs tik un tā vācām. Tad viņš no zemes izsūtīja tārpus, lai tie apēstu mannu. Taču mēs tik turpinājām būt nepaklausīgas un ņurdēt.
Mēs visu laiku gaidījām, kad viņš sadusmosies tik ļoti, ka parādīsies. Šī doma bija milzīga. Mēs nevarējām domāt ne par ko citu kā vien Dievu. Mēs viņam upurējām, mēs devām viņam mellenes un paradīzes ābolīšus, un puķes, un pienu, un lāgiem viņš dabūja mazu dedzināmo upuri. Mēs dziedājām Dievam un visu laiku lūdzām viņu dot mums zīmi, ka viņu interesē tas, ko darām.
Un kādu rītu Kārina sacīja, ka nu viņa esot saņēmusi zīmi. Viņš iesūtījis Kārinas istabā dzelteno stērsti, un tā nometusies uz gleznas, kurā Jēzus staigā pa ūdens virsu, un trīs reizes pamājusi ar galvu.
"Patiesi, patiesi es tev saku," Kārina teica. "Izredzētais vienmēr tiks celts godā."
Viņa uzvilka baltu kleitu un visu dienu staigāja, iespraudusi matos rozes, slavēja Dievu un uzvedās nedabiski. Viņa bija skaistāka nekā jebkad, un es viņu ienīdu. Arī mans logs bija stāvējis atvērts. Man pie sienas bija glezna ar sargeņģeli pie bezdibeņa. Es biju sadedzinājusi tikpat daudz dedzināmo upuru un salasījusi viņam vēļ vairāk melleņu. Un attiecībā uz ņurdēšanu es biju bijusi tikpat nepaklausīga kā viņa, lai iegūtu debesu piedošanu.
Rīta lūgšanas laikā verandā Kārina izskatījās tā, it kā vectēvs sprediķotu tikai viņai. Viņa klusām māja ar galvu, pieņēmusi domīgu sejas izteiksmi. Viņa sakļāva plaukstas ilgi pirms Tēvreizes. Viņa dziedāja, stūrgalvīgi pievērsusi skatienu griestiem. Pēc notikuma ar stērsti Dievs piederēja viņai vien.
Mēs nesarunājāmies, un es izbeidzu gan ņurdēt, gan upurēt es staigāju apkārt tādā greizsirdībā, ka dūša apskrējās.
Kādu dienu Kārina pļavā nostādīja rindā visas māsīcas, pat tās, kuras vēl neprata runāt, un noturēja viņām Bībeles stundu.
Tad es uztaisīju zelta teļu.