Kad vectēvs bija jauns un stādīja kā traks, viņš pašā pļavas galā izveidoja eglīšu apli, jo vēlējās lapeni, kur dzert kafiju. Egles auga un auga, tās kļuva par milzīgiem melniem kokiem, kuru zari sapinās cits ar citu. Lapenē bija pavisam tumšs, un visas skujas nobira un noklājās uz kailās zemes, jo nekad nedabūja saules gaismu. Neviens vairs nevēlējās dzert kafiju egļu lapenē, visi sēdēja zem zeltlietus krūma vai verandā.
Es uztaisīju savu zelta teļu šajā lapenē, jo tā bija pagāniska vieta un apļveida fons vienmēr nāk par labu skulptūrām.
Bija ļoti grūti panākt, lai kājas stāv, taču pēdīgi tas izdevās, un drošības dēļ es tās pienagloju pie cokola.
Lāgiem es apstājos un ieklausījos, vai nedzirdēšu Dieva dusmu pirmos dārdus. Taču pagaidām viņš neko neteica. Tikai viņa lielā acs pa caurumu egļu galotnēs vērās tieši lapenē. Beidzot es viņu biju ieinteresējusi.
Teļa galva izdevās ļoti labi. Es strādāju ar skārdenēm, lupatām un kādas mufes atliekām un sasēju visu kopā ar auklu. Ja pagāja gabaliņu nostāk un piemiedza acis, skulptūrai tumsā patiešām bija vārs zeltīts spīdums, it īpaši ap purnu.
Es ļoti aizrāvos un sāku aizvien vairāk domāt par zelta teļu un aizvien mazāk par Dievu. Tas bija ļoti labs zelta teļš. Pēdīgi es ap to izveidoju akmeņu apli un savācu dedzināmo upuri no sausiem zariem.
Tikai tad, kad dedzināmais upuris bija gatavs aizkurināšanai, mani atkal pārņēma bailes, un es stāvēju nekustīgi un klausījos.
Dievs izturējās pavisam klusi. Varbūt viņš gaidīja, ka es paņemšu sērkociņus. Viņš gribēja redzēt, vai es patiešām uzdrīkstēšos izdarīt nedzirdēto - upurēt zelta teļam un turklāt dejot tam. Un tad viņš nāks no sava kalna zibeņu un soda mākonī un parādīs, ka ir pamanījis manu eksistenci. Tad Kārina varēs iet gulēt ar savu veco dzelteno stērsti, savu svētumu un savām mellenēm!
Es stāvēju un klausījos, un klausījos, un klusums auga, līdz kļuva milzīgs. Viss ieklausījās. Bija vēla pēcpusdiena, un nedaudz gaismas iespīdēja caur egļu dzīvžogu un iekrāsoja zarus sarkanus. Zelta teļš skatījās uz mani un gaidīja, un man trīcēja kājas. Es atmuguriski gāju uz spraugu egļu starpā un visu laiku skatījos uz zelta teļu, kļuva gaišāks un siltāks, un es nodomāju - es būtu varējusi parakstīties uz cokola.
Ārā stāvēja vecāmāte, viņai mugurā bija skaistā pelēkā zīda kleita, un matu celiņš galvvidū bija taisns kā eņģelim.
"Ar ko tu te spēlējies?" vecāmāte jautāja un pagāja man garām. Viņa nostājās, palūkojās uz zelta teļu un iesmējās. Viņa pievilka mani sev klāt, izklaidīgi piekļāva mani pie vēsā zīda un sacīja: "Nē, paskat tik, ko tu esi uztaisījusi! Mazu jēriņu. Dieva mazo jēriņu."
Tad viņa palaida mani vaļā un lēnām aizgāja pār pļavu.
Es paliku stāvam, manas acis kļuva karstas, zeme pazuda zem kājām, un Dievs atkal apmetās savos kalnos un nomierinājās. Viņa pat nebija ieraudzījusi, ka tas ir teļš! Jēriņš, ak, likteni! Tas itin nemaz neizskatījās pēc jēriņa, nekā tamlīdzīga!
Es skatījos un skatījos uz savu teļu. Un vecāsmātes kritika noģērba tam visu zeltu, un kāja bija aplama, un galva bija aplama, viss bija aplam, un ja tas vispār pēc kaut kā izskatījās, tad varbūt pēc jēriņa. Tas nebija labs. Tam nebija sakara ar skulptūrām.
Es ielīdu skapī, ļoti ilgi sēdēju tur un domāju. Es atradu maisu. Es to uzvilku, tad izgāju pļavā un šļūkāju Kārinas priekšā saliektiem ceļiem un acīs krītošiem matiem.
"Kas tas?" Kārina jautaja.
Tad es atbildēju: "Patiesi, patiesi es tev saku, es esmu liela grēciniece."
"Aha!" Kārina sacīja. Es redzēju, ka tas uz viņu atstājis iespaidu.
Tad mēs atkal bijām tādas kā parasti, gulējām zem zeltlietus krūma un čukstējāmies par Dievu. Vectēvs staigāja apkārt un lika visam augt, un eņģelis joprojām dzīvoja akmensdārzā, itin kā nekas nebūtu noticis.

10:24pm uzdrukāts
10:29pm pārlasīts un izlabots

30 minūtes, 1204 vārdi, 8347

Ak jā, tā ir pirmā nodaļa no Tūves Jansones "Tēlnieka meita". Drukāts uz pārnēsājamā datora, kur visas pogas kopā. Uz načurāļa gan jau ka izspiestu vēl pa desmit vārdiem minūtē vairāk :)