|
gud morning svešā krastā. cilvēku atšķirības man tikai liek viņus vēl vairāk nīst, jo viņiem ir jānāk uz kopsaucēju uz vidējo ritmisko, lai rastu saskaņu un varētu viens otram nepārsist galvu, bet tas man neiet un pat kārtīga komprese tikai liek pasmīkņāt nākamajā rītā, bet kad man būs pašam sava istaba, tad kaimiņi ies upē ar akmeņiem kabatā. |
|
tas neko nemaina tāpēc es nomizoju konseržku un laižu pļavā turpināt tulpes un man piekodina, ka pagalmā vīns skalojas. es tad saku, ka tad, kad atbrīvosies pļava, es iešu vingrināt sekstes, bet man saka, ka pagaidi vēl pāris dienas, tikmēr ej kārtējo reizi pakakāt. un es saku, ka aiztaisīšu tualetes logu uz krampīti, lai lietus un kailie koku zari, es viņiem saku, lai šie savāc musaru pa ielām un aizber cauraustās kanalizācijas lūkas vaļējās, es viņiem tad saku, ka līkumojot pa augstāko ielu mēs nonāksim dažās baznīcās, kas mūs caurdurs sekstēm. es viņiem saku, ka saprotu, ka daži jau ir atkārtojušies sevī, ka mēs viņiem piedodam, jo saprotam, cik neviegli var iet dažādos dārziņos, bet tad atkal no otras puses mēs nevaram to visu izturēt ar tādu pašu rezignētību, kā būtu gribējuši, ja mums izdotos izdzīvot šajās blakus ieliņās, tādēļ mēs ļaujam jums uz to paraudzīties tā, ka es pats nesaprotu, par ko tāds sods, bet pagaidām mēs vēl atvēlēsim jums nelielu mūsu domāšanas daļu un kad mums piesnigs paciņa, mēs lauzīsim kauliņus un lavierēsim tikai tajā virzienā, kur man bija vajadzīgās atmosfēriskās frontes. es nezinu, viss liekas, es jau dejoju un kad varēšu atbrīvoties vienpatībā, tad izlīkumošu šauras šosejas un sev atstādīšos priekšā, kā esmu sekojis savam nospraustajam noskaņojumam, ko izdrāzušas cauri laikeim ir pieredzes un kas man liek kurbulēties, bet tikmēr palasīšu grāmatiņu pie mutes skalojamā vīna, lai šķiet, ka tā nav bet pagaidām mēs jums ļausim spļaudīties. |
|
es tagad burgerus kādu laiku vairs neēdīšu, jo vēders smags vislaik. es jau ēdu tikai tāpēc, ka vēl nebija laika neko apostīt, es tātad apostīju vīzdegunīgos iomio un devos tālāk savās salašņās. tā es sevi nolieku zem katra pirmkursnieka, kas savu teritoriju iezīmē ar stenēšanu un banalitātēm, bet es viņiem piedodu kā jau cilvēciskām būtnēm, ka savu cilvēku ir ielikušas virtuves augšējā plauktā un braukā pa flīzēm robokopos un mēness svārkos, bet es jau nedusmojos, neesmu tik jauns vai vecs, lai dusmotos par sirmām bārdām, ja vien uz krūtīm, elkoņiem un ceļgaliem nesāk veidoties zvīņas. savādāk viss pa vecam, sešdesmitgadīgas tantes mēģina iegūt seksu, lieki nepiepūlot fantāziju un guļas zem dzelzceļa tilta, kur tās sagaida dunoņa un dažādu tautību pārstāvji, bet tur es vēl nedodos šajos apgabalos tikai stāvu uz krustojuma, kamēr no autobusa otrā stāva man kāds nepazīstams uzsmaida. tad jau viss ok, uz kādu nedēļu būs belfāsta krūtīs. i dont finish saying |
|
retorisks jautājums - kura no pēdējām divām krivadēm tev patīk visvairāk |
|
eu, es nofenderēju rocību, tādu kā situētību sabiedrībā tādu kā iespēju manevrēt pa degunu ar kāju pirkstiem, bet par to man atļāva gulēt viesnīcā, bet tagad jau es iebraucu ne savā lauciņā un varu tikai ruminificēt, jo tagad esmu svešas smakas mežiņā un nezinu kuru pusi galvā griezt un vispār, ja man uz galvas kāds mazgājas dušā es viņam piedāvāju mufinu neaizskrūvētā ūdens pudelē, bet dienas zagļi paliek akli, kad tiem visiem gribas kost, es atkal vienkārši aizmālēju sērkociņa caurumu, jo nezinu, par ko runāju |
|
nopirku 80 tējas maisiņus par 20 santīmiem. būtībā tādi ielas putekļi |
|
pie virtuves galda es spēju labāk formulēt domas. savu man nav, es laikam formulēju robotu, lai viņš manā vietā visu dara. es tikmēr daunloudojos. tikai nevar saprast uz kuru pusi, vai no turienes uz šejieni, vai no šeienes uz turieni. protams, tālāk par lineāro bulšitu es neesmu ticis, ja kādreiz izliekos, ka esmu, tad tas ir pašapmāns, bet, ja noticu es, tad notic visa pasaule. |
|
apēdīšu divas papīra maizes, jo tieši tā es darīju vakar. trūkst izdomas. ko padarīsi. |
|
nē, paga, vēl nē, tagad indija mazgās drēbes. bailītgi piecelties kājās. tagad viņš izvēdinās cepeškrāsni runājot pa telefoun. ja viņš varētu ielīst cepeškrāsnī, viņš varētu runāt pa telefonu tur, un es varētu piezagties pie ledusskapja un paņemt ēst. vakar skapī atradu mazu mazu melnu sakaltušu un pielipušu banānu kā arī vairākus tukšus traukus. starp citu, vakar pie nē aizvakar pie spoguļa darbā parādījās jauns karogs tieši tāda paša veida kā pārējie varētu padomāt ka viņiem ir standartizēts sindroms kā tos ražot, tikai sarkanā krāsa bija riktīgi depresīva tāda tumša kā sastāvējusies bieza kaut kāda masa nekustīga. salīdzinot ar dažādiem afrikan karodziņiem ar bērnu zīmējumiem virsū kas to vien vēsta kā sauli prieku un haļavu, jutos kā sava stāvlaukuma karodziņa vagariņš ar žagariņu kas speķīti kasa no kapu pieminekļa. vajadzēs drīz iesist roku ātru dežūrfrāžu spraušanā, savādāk baigā spriedze katreiz kaut ko teikt no sirds, kad tas aiziet pa taisno dievam ribās. elektrības nezūdamības likums. iespraudīs dakšu zemē un vadīs visu noafig prom uz kaut kādiem kodoliem, visas upes ruslas piebūvētas elektrostacijām tik ražo un pa taisno laiž renē. jāiet piebiedroties uz maizi cepeškrāsnī. |
|
zemenes dzīlēs bija pārāk trakas, bet tur neko nevarēja padarīt. es izpelnījos atzinību par sevis patieso dabu un man atkal iestājās tas pats skrejamais, kas bija agrāk ar to atšķirību, ka. galu galā es biju deviņas diennaktis stāvējis stūrī un glabājis medaļas un ziņu dēļiem bija piespiests atkāpties, tādēļ. |
|
esmu raudulīgs. to sapratu apmeklejo bibliotēku. bet nejau grāmatu dēļ raudāja. viņš runāja, raudāja, teica, ka. mēs nē, es izvairījos no sienām, kā tad, es izvairījos no atbildības pret sevi, nevarēju noturēt uzmanību uz kodolu. bieži biju atgaiņājies ar vieglākajiem risinājumiem, man pat bija kauns to teikt kaut kur citur, bet te esmu jūras noslīpēts līdz plakanumam |
|
|