|
viņš ceļas piecos sešos arī tad, kad nav jāiet uz darbu. tāpēc ka tu krāc un klepo pimpi, kristīne. labi, mēs nonācām sešās mājās un gaisma izsvīda tālu. viņš pienāk un grib iegruzīt, ka nauda bija veca. es tāds laiņš labiliņš ļauju skatīties un lauzties un tad nāk tās tēlotās skopulības, kad šis izliekas par priecīgo un lēkā cērt pirkstus starp bīdāmajām sienām. neko. tikko sakļauju rudzus tā lauznis, bet nekas. es skrēju, kamēdabūju tulznu uz mazā pirksta, bet tas nekas, jo gaisma iznāca paklačoties un stāvēja aiz āra un kladzināja. bet dažas netīras apakšbikses un sasista spuldze paslaucīta zem radiatora. tā es viņai ļauku kauties ar kreacionistiem. un tad vēl tie lietpratēji visiem kopā ne vairāk kā simts gadu, katram apmēram kādi divpieci nu karoč gāja zupā kladiznāt ka grib atmiekšķēt kuņģi, bet šie tādās palagās sakārtoti, ka es viņiem saku, nu kamon zeņķi, atskrūvē sienu un tad lauz ledainus skatienus marionetes lamā. es šim saku, ka o k nedod dievs mandeļejvs atmostas un laizās tālāk gar visādiem veslijiem. hā, nikolass bija nedienas atberzējis un gandrīz jau vienā tādā ludzā izdibināja ka gribātos iznest mājās musaru un tagad es viņam saku, ka šis nu ir pāršāvis strīpu. un dailins medīja mani ar tādu skatienu, es šim saku, ka sis melnādains un ka rasisms ir strupas vilnas zeķes tādas kā mīts, jo nedienas jau mūs vajāja labu laiku pirms tam, bet tagad man bija marksisms kuņģī iesities un es gribētu tādu kā labāku nāvi savai dziesmai, bet šis jau tik to vien dara kā lēkā uz bluķiem un koļī raskāļus. tas taču ludzā es viņam saku, ka vajadzētu aizstopēt uz ludzu un tur paņemt uz krūti dažādu reģionu attīstības plānus un rīcības politikas, jo man personīgi bija šādas tādas noslieces, pirms es apkrāvos ar nedienu zālēm un godbijīgi skraidīju beretes bužinādams, tādēļ es arī vaimanāju tik dikti, ka skats bija apķēries manī un nedienas gaidīja tikai ta, kad es to visu jau biju aprēķinājis, bet tagad zunds. |
|
zemeņu susla. nu jā es atkodu raskāli, kurš man bija uzlicis laimas muktupāvelas lāstu, ka es pilnīgi skaidri redzēju, cik atsvešināts viņš ir no cilvēku dzimtas un tad es brīdi padomāju un nolēmu to paurēt, sak, neies jau pārveidot savu masveidu tikai tāpēc, lai justos labāk kādā sabiedrotajā veprī, bet tad man atkal notecēja tauks pa vaigu un es sev teicu, tagad strādāšu bārā un skatīšos kā cilvēki piedzeras. ar acs kaktiem skatīšos izlikšos ka nepievēršu uzmanību, vispār būšu samērā augst līmeņa menedžeris ar bakurētām un vēsturi slepenā dienesta personālā, bet tad es noskanēšu savu karti un teikšu tā, draugi, lūdzu uz deju jūsu dāmas ar klozepāna tupelēm un gaidīšu jūs atkal ciemos mazā ciema piepilsētas būdā mēs uz jums kliegsim kā tērpjamām vistām un visas ģenēzes paliekas apokrafiski mūs nodeldēs līdz izliektiem ilkņiem un dzerokļiem klaudzot bruģa redzokļos nudeles nāks ārā pa ausīm, kā mēs gribēsim stāvēt pasaules centrā, bet iesim arvien dziļā bezdibeņos. bezd saule, j skatās caur polāro |
|
es jums esmu viens tāds eksemplārs, ko bieži nesastapsiet. tāds pavisam negants un skat, guļ pavērtu muti iečurāšu tur šampūnu un sabēzīšu džemperi līdz pat kapucei un tad pasakiet, ar ko viņš atšķiras no izplūkātas pūces, izsistiem briļļu stikliem un galda kājām, ar ko klibot pa promenādi, bet visu pa druskai, pamazām un dziļi aknās |
|
no otras puses šāda seklūdija nedeva man nekādas specīgas rahmaņinova skavas un nelaida vaļā par spīti seksa skaistumam. tā mēs pavadījām straujas kustības ar detalizētu izpildījumu, tas rādīja piemēru, kā būvēt bibliotēku čaka norisa dzīvoklī, bet tad rahmaņinovs paņēm ph neitrālu akmeni un mēs viņam ārkārtīgi ieteicām īsas kustības filharmonijas akmeņkaļu koledžu, taču tas nepārprotami bija uzlabojums mūsu necilajiem centiem iespiesties viņu atmiņā |
|
guntars ieskrēja atejā un atveldzējās pēc šādas garas dienas tas nebija brīnums. man piemēram atausa atmiņā, ka saule bija manās atejas brillēs iznēsājusi skaistas birokrātijas, bet tad es atkal sapratu, ka nedienas bija mani izvēdinājušas un tagad man bija savs ikdienišķums jāpārvar, tomēr es biju gandrīz saberzējis rokas un tagad ribēju saprast, ko tas ar daunismu apveltītais skolnieks būtu gribējis man pateikt, ja saule jau bija dienas garajā daļā sapratusi manus nodomus. es tomēr sparojos un gandarījumā brīdi skopojos un turpināju debilizēties un skaipā radās tāds kā pārpratums, tomēr es atkal saņēmos izniekot laiku un atkodu sindromu.
šis tad nu anektēja un dekorēja savas ainavas līdz aizas bija caurum cauras ar dažāda izmēra caurogmēriem un gribējs jau arī dabūt pa muti, lai varētu dejot taburetes deju un klausīties skaistas dziesmas makjavelli filharmonijā, bet tad no manas paaudzes izdedzinājās skaistas simptomātikas un es biju gredzenā ietērpts kuldīdznieks, bet tikai uz īsu brīdi, jo manas pakauša scenāristes bija man atļāvušas piekust par godu debessmannā putraimiem. |
|
man ir jauna krūzīte
 |
|
|
