guntars ieskrēja atejā un atveldzējās pēc šādas garas dienas tas nebija brīnums. man piemēram atausa atmiņā, ka saule bija manās atejas brillēs iznēsājusi skaistas birokrātijas, bet tad es atkal sapratu, ka nedienas bija mani izvēdinājušas un tagad man bija savs ikdienišķums jāpārvar, tomēr es biju gandrīz saberzējis rokas un tagad ribēju saprast, ko tas ar daunismu apveltītais skolnieks būtu gribējis man pateikt, ja saule jau bija dienas garajā daļā sapratusi manus nodomus. es tomēr sparojos un gandarījumā brīdi skopojos un turpināju debilizēties un skaipā radās tāds kā pārpratums, tomēr es atkal saņēmos izniekot laiku un atkodu sindromu.
šis tad nu anektēja un dekorēja savas ainavas līdz aizas bija caurum cauras ar dažāda izmēra caurogmēriem un gribējs jau arī dabūt pa muti, lai varētu dejot taburetes deju un klausīties skaistas dziesmas makjavelli filharmonijā, bet tad no manas paaudzes izdedzinājās skaistas simptomātikas un es biju gredzenā ietērpts kuldīdznieks, bet tikai uz īsu brīdi, jo manas pakauša scenāristes bija man atļāvušas piekust par godu debessmannā putraimiem. |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
