|
viņš ceļas piecos sešos arī tad, kad nav jāiet uz darbu. tāpēc ka tu krāc un klepo pimpi, kristīne. labi, mēs nonācām sešās mājās un gaisma izsvīda tālu. viņš pienāk un grib iegruzīt, ka nauda bija veca. es tāds laiņš labiliņš ļauju skatīties un lauzties un tad nāk tās tēlotās skopulības, kad šis izliekas par priecīgo un lēkā cērt pirkstus starp bīdāmajām sienām. neko. tikko sakļauju rudzus tā lauznis, bet nekas. es skrēju, kamēdabūju tulznu uz mazā pirksta, bet tas nekas, jo gaisma iznāca paklačoties un stāvēja aiz āra un kladzināja. bet dažas netīras apakšbikses un sasista spuldze paslaucīta zem radiatora. tā es viņai ļauku kauties ar kreacionistiem. un tad vēl tie lietpratēji visiem kopā ne vairāk kā simts gadu, katram apmēram kādi divpieci nu karoč gāja zupā kladiznāt ka grib atmiekšķēt kuņģi, bet šie tādās palagās sakārtoti, ka es viņiem saku, nu kamon zeņķi, atskrūvē sienu un tad lauz ledainus skatienus marionetes lamā. es šim saku, ka o k nedod dievs mandeļejvs atmostas un laizās tālāk gar visādiem veslijiem. hā, nikolass bija nedienas atberzējis un gandrīz jau vienā tādā ludzā izdibināja ka gribātos iznest mājās musaru un tagad es viņam saku, ka šis nu ir pāršāvis strīpu. un dailins medīja mani ar tādu skatienu, es šim saku, ka sis melnādains un ka rasisms ir strupas vilnas zeķes tādas kā mīts, jo nedienas jau mūs vajāja labu laiku pirms tam, bet tagad man bija marksisms kuņģī iesities un es gribētu tādu kā labāku nāvi savai dziesmai, bet šis jau tik to vien dara kā lēkā uz bluķiem un koļī raskāļus. tas taču ludzā es viņam saku, ka vajadzētu aizstopēt uz ludzu un tur paņemt uz krūti dažādu reģionu attīstības plānus un rīcības politikas, jo man personīgi bija šādas tādas noslieces, pirms es apkrāvos ar nedienu zālēm un godbijīgi skraidīju beretes bužinādams, tādēļ es arī vaimanāju tik dikti, ka skats bija apķēries manī un nedienas gaidīja tikai ta, kad es to visu jau biju aprēķinājis, bet tagad zunds. |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
