|
zemeņu susla. nu jā es atkodu raskāli, kurš man bija uzlicis laimas muktupāvelas lāstu, ka es pilnīgi skaidri redzēju, cik atsvešināts viņš ir no cilvēku dzimtas un tad es brīdi padomāju un nolēmu to paurēt, sak, neies jau pārveidot savu masveidu tikai tāpēc, lai justos labāk kādā sabiedrotajā veprī, bet tad man atkal notecēja tauks pa vaigu un es sev teicu, tagad strādāšu bārā un skatīšos kā cilvēki piedzeras. ar acs kaktiem skatīšos izlikšos ka nepievēršu uzmanību, vispār būšu samērā augst līmeņa menedžeris ar bakurētām un vēsturi slepenā dienesta personālā, bet tad es noskanēšu savu karti un teikšu tā, draugi, lūdzu uz deju jūsu dāmas ar klozepāna tupelēm un gaidīšu jūs atkal ciemos mazā ciema piepilsētas būdā mēs uz jums kliegsim kā tērpjamām vistām un visas ģenēzes paliekas apokrafiski mūs nodeldēs līdz izliektiem ilkņiem un dzerokļiem klaudzot bruģa redzokļos nudeles nāks ārā pa ausīm, kā mēs gribēsim stāvēt pasaules centrā, bet iesim arvien dziļā bezdibeņos. bezd saule, j skatās caur polāro |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
