| Zemeņu iestādījumi | 11:11 am |
|---|
|
Kraukšķīga bija rasa, miesa un liesa, bet mēs nedzīvojām savās iestiprinātajās kājās, jo tas bija aizliegts. Mēness bija pūdelis ar cisku tik stipru kā māllēpes būtu sakodušas kādu suni ceļmalā pie tumšā meža, bet gvelziens bija tik pamatīgs, ka no izbolīto acu āboliem serdes pāri nepalika cik izsalcis viņš bija šis tīrradnis un pravietis. Mēness gāja savu ceļu dubļu ceļu un līdz riekšavām pilnām azbesta riekstu bija tāds kā peldējies savās skavās, bet drosme mūs aptumšoja tieši tai' brīdī, kad no mūsu priekiem izšķīlās rozenštrauha vecās dziesmas skan un atbalss nonākusi ledainā apgabalā noņem cepuri trīs policistu priekšā un nedod mums aptumšot savus un savu tuvāko prātus, jo tas kaitētu mūsu redzes halucinogēnajam aparātam, ko mēs izsenis esam veduši savās ragavās un kamanu brīvajās lielummānijās un dzīslotajās gruntsūdeņu buhenvaldēs, bet tas no visiem iespējamiem dzerokļiem mūs pavisam īsā laikā norūdīja pretstatā gruvešos atstātajām brīvbiļetēm uz nacionālo opereti gluži kā kauti onkuļi ar ķermeni tantēm piederošu un gvelžamais gabals bija cinka skardā bārda smaga sniegs izlipināts pa pilsētu mēs mērcējam avotus rudenīgās skavās un brīžam pat sakļaujamies atvaros kā burkānu snīpīši litija bateriju uzkundzētajos dzerokļos un no mums nekas nebija tik dikti atkarīgs kā tas rādīts televizorā bija sapratis mūsu pašnāciju ar kluksti. |
| Mantas kailos zaros | 11:48 am |
|---|
|
Zeme stīdzēja ar tādu troksni, ka nebija iespējams domās patverties no šiem vasaras varakļāniem, bet mēs augstās arhitektūras strūklakās bijām jau labu gaismu redzējuši un ēdām dekoratīvos krūmus, jo mūsu izmaksu tāme bija sakarīgākā no kubismā aprēķinātās dzerokļu redzamības, bet mēs nebijām pirmie, mūsu visur iesprostotās sienāžos atveldzētās un citas visas arī bija diezgan aizdomīgas, jo mēness bija sapratis mūsu pievilcību tikai dažādos no mūsu visiem esošajiem n tagad bija redzamas zeķes zem svārku šķēluma un bija visai saprotams, ka tas neatkārtosies, jo mūsu vezumā bija tikai saprāts, bet nebija tajā siekalas un dziesmā tas attēlots un nedienas bija visai sapratnei likušas nodrebēt donoru centrā, tādēļ bijušais vezums tikai daļēji atkārtoja mūsu teikto un tagad bija savas zināšanas jāliek lietā atšifrējot sienāžus un degunradžus, jo tas nevarēja tā beigties ar sakvu pieklusinātā dziļumā un savas patiesās jūtas izskaistināja tikai vezums bez vajadzīgās sapratnes par putniem un skrivanek termiņiem |
| Aptekas dūša, ja galva pārtiek no maizes vaidēšanas | 01:34 pm |
|---|
|
Glups bija gadu mijas sēlijas laikmets, drošā attālumā izkārtojās un devās pēc beretēm tik cīpslainās gruvešu kaudzēs, ka ar atvērtiem nažiem bija izbirdināti sejas panti un tikai dažos mēs izbijām savos verandas birumos, kas ar trajektorijas nedienu vizumu nebija pat parīvējušies tik vien kā sejas skaistākajā dzirumā nodeldēti un sakņopēti kā slienas ar bezbremžu stereotēku. Nekas tik drausmīgi nekoda zinošajos dzīparos, lai taukskābes dedzinātu brimu tik vien kā tas bija mūsu dzelkšņus izdbibinājis un trauslās kotletēs debilitēja pa taisno no rūpnīcas, jo mums bija tas sistēmas uzstādītais galvgalis, kad no miso zupas dedzīgā skatiena nonesām taisnās trepēs un gavilējām uz ovāliem. |
|
Un es salecos stiklotā keksā ar tādu kā melnu zemi starp kājām vēlās divas nedienu novestas izmisumā sasvēries un sasviestas duna beidza kariķēt dzenu un dienas pārklājās kauliem un ādu un dienas ar to pašu stiprāko no vezumiem kā dālderis bija manā visumā izpušķojušas taisnā pavadā tieši no manis un atpakaļ sazāļotās un krunkainās ārēs, lai tolaik vēl starpposmā zaļojošo zālīti medikamentu sienās pārtapušo par ligzdu mūsu prātam mērenos aptumsumos izdabātu par mūsu vezumu vēl ilgi bilda sasvērtus kuplumus un dienas pārklājās senatnīgām pēcpusēm dienas izvelkamie krēsli un partitūra sazāļota līdz nemanāmiem apmēriem ampēru tumsā zaigoja it sevišķi |
| Ložmetēja lodes sagriež skabargu | 02:32 pm |
|---|
|
Un dēvē to par tēvišķīgumu un jums mans kungs un laulātais pāri devītā mēnesī izpušķotiem stobriem ar sevis paša necienošiem gaviļu jūrniekiem man jūra atsūta stenogrammu un tas laukā izbāztajā redzeslokā izpušķoja dziļas saknes tieši klātesamības bulvārī, jo tas bija mūzikas skaļajā mērvienībā, kad mēs aptumšojām jūsu birumu tieši vedējiem galvā un vēderā, bet tas tusnīja tieši pretējā virzienā un mēs lauzām jūsu galvvidu un tikai tad sapratām, ka nav bijis nekas tik piemērots, ka no visa izvalbītā atdalījās un saprata, ka nebija sapratnes vērts drosmes iemiesojums un galvenais, ka nebija atgadījies nekas no piedāvātā, bet tikai veicināja mūsu iekonservēšanu babuīniem mēles sarkanajā astē bijušajos un sērsnas sakostajos tomahaukos izbijās delveri mūsu mātes ledainā skatiena un drumslas atkapāja vaļā viņu vēnas ar gavilēm sagaidīja stārasti margaritu un dunēja sējumi. |
| Lampas baseina logos | 02:52 pm |
|---|
|
Dzīles patvērās mūsu mušās, atveldzēja dzirkstis tik pirkstus saudzē draugs un lec uz gumijkoka stīva, lai tas ar beirutu un bambusu pa kājām lēkā divviru durvis un nedod man bišu stropos iekampties ar birutas atstāto celofānu. Lai jau paliek zintniekam ar to vēl nebija izsenis nekas darīts, bet drosme pārauga straumēnos un drosmes pakaļdarinātāji man ēvelēja solīto zemnīcu, bet tas bija tas dubultais vēders, kas ar sezamu bija apkopojis dainas un man pašam visās dzīlēs slēpās skrandas tas ko nebiju tev teicis vēl. Un no makšķeres pret visu rītu ar to drāšu rezignētos smīnu leca dziesmas patvārī kā lauvas izzagušas mantām dvēseli un tagad visiem bija pēdējs cēliens prātā ko ar tarbu slaktēja bez mitas. Tas atcerējos baletristikas niķus un laika gavilēs aptumšotajā prātā grabināja ciskas līdz tā dzīles bija pavājš attaisnojums gruvešiem abpus daugavai. |
| Patiesība ierobežo grādus | 03:09 pm |
|---|
|
Bet mēs ceļamies velšanās tīksmē un gaidām sejas pantus izlīkumojam sev zem kājslauķa un domās sastopamies tieši pretējās polaritātēs, jo man personīgi gribas dzert ar šļauku mazgāt logiem seju luksoforos lavierēt ap mantu globālajiem riņķiem dziediecības skolmeistara gribas pavēles un grubuļainas netīras nēģera pēdas ar gaismas izdobtajiem caurumiem acīs parādās mentālas slimības gambijas piekrastē un gudrības gibraltārā mēs aptumšojam savus prātus, lai tie veiksmīgi izdabūtu mūs ārā no plastikāta šķērssijas, un ar to pagaidām pietiek, kā jau salvetes bufetes atspulgā pret prometeja griestiem mums vēstīja ar zarainiem kadiķiem kudrjanceviem, bet ar to jau pagaidām pietiek un mēs sasēduši gruvešos ļaujamies mēnesim mūs meditēt ik īkstīti piedraugot sanestā kaudzē ar gredzeniem pavēlēt dzīslainās rokas nopulēt skrandās sapucēt snuķi un dzerokli lielirbes stacijas nekonsekventā mierinājuma skavās |
| Skābos skabargu diametros | 03:36 pm |
|---|
|
Multitūdē mūs aprāva, teica, skāva dzestruma biezoknī nenoniecināja sekas, ko bija sapratis ne pārāk saprata |
|
|