|
Dzīles patvērās mūsu mušās, atveldzēja dzirkstis tik pirkstus saudzē draugs un lec uz gumijkoka stīva, lai tas ar beirutu un bambusu pa kājām lēkā divviru durvis un nedod man bišu stropos iekampties ar birutas atstāto celofānu. Lai jau paliek zintniekam ar to vēl nebija izsenis nekas darīts, bet drosme pārauga straumēnos un drosmes pakaļdarinātāji man ēvelēja solīto zemnīcu, bet tas bija tas dubultais vēders, kas ar sezamu bija apkopojis dainas un man pašam visās dzīlēs slēpās skrandas tas ko nebiju tev teicis vēl. Un no makšķeres pret visu rītu ar to drāšu rezignētos smīnu leca dziesmas patvārī kā lauvas izzagušas mantām dvēseli un tagad visiem bija pēdējs cēliens prātā ko ar tarbu slaktēja bez mitas. Tas atcerējos baletristikas niķus un laika gavilēs aptumšotajā prātā grabināja ciskas līdz tā dzīles bija pavājš attaisnojums gruvešiem abpus daugavai. |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
