|
Kraukšķīga bija rasa, miesa un liesa, bet mēs nedzīvojām savās iestiprinātajās kājās, jo tas bija aizliegts. Mēness bija pūdelis ar cisku tik stipru kā māllēpes būtu sakodušas kādu suni ceļmalā pie tumšā meža, bet gvelziens bija tik pamatīgs, ka no izbolīto acu āboliem serdes pāri nepalika cik izsalcis viņš bija šis tīrradnis un pravietis. Mēness gāja savu ceļu dubļu ceļu un līdz riekšavām pilnām azbesta riekstu bija tāds kā peldējies savās skavās, bet drosme mūs aptumšoja tieši tai' brīdī, kad no mūsu priekiem izšķīlās rozenštrauha vecās dziesmas skan un atbalss nonākusi ledainā apgabalā noņem cepuri trīs policistu priekšā un nedod mums aptumšot savus un savu tuvāko prātus, jo tas kaitētu mūsu redzes halucinogēnajam aparātam, ko mēs izsenis esam veduši savās ragavās un kamanu brīvajās lielummānijās un dzīslotajās gruntsūdeņu buhenvaldēs, bet tas no visiem iespējamiem dzerokļiem mūs pavisam īsā laikā norūdīja pretstatā gruvešos atstātajām brīvbiļetēm uz nacionālo opereti gluži kā kauti onkuļi ar ķermeni tantēm piederošu un gvelžamais gabals bija cinka skardā bārda smaga sniegs izlipināts pa pilsētu mēs mērcējam avotus rudenīgās skavās un brīžam pat sakļaujamies atvaros kā burkānu snīpīši litija bateriju uzkundzētajos dzerokļos un no mums nekas nebija tik dikti atkarīgs kā tas rādīts televizorā bija sapratis mūsu pašnāciju ar kluksti. |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
