|
Un es salecos stiklotā keksā ar tādu kā melnu zemi starp kājām vēlās divas nedienu novestas izmisumā sasvēries un sasviestas duna beidza kariķēt dzenu un dienas pārklājās kauliem un ādu un dienas ar to pašu stiprāko no vezumiem kā dālderis bija manā visumā izpušķojušas taisnā pavadā tieši no manis un atpakaļ sazāļotās un krunkainās ārēs, lai tolaik vēl starpposmā zaļojošo zālīti medikamentu sienās pārtapušo par ligzdu mūsu prātam mērenos aptumsumos izdabātu par mūsu vezumu vēl ilgi bilda sasvērtus kuplumus un dienas pārklājās senatnīgām pēcpusēm dienas izvelkamie krēsli un partitūra sazāļota līdz nemanāmiem apmēriem ampēru tumsā zaigoja it sevišķi |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
