|
visu nakti pavadīju pie dzērienu veikala. kad kļuva gaišs, stari no debesīm lika uz ceļazīmēm pižikus. es arī mēģināju pa veļas striķiem kaut kur uzrāpties, bet nezināju, ko daru. sniega tīrītāji brauc rindā pa šauru ielu un piedāvā pakakāt, dod tādu iespēju, bet es domāju par kaut ko citu. kad nevarēs vairs izturēt vai kad automātiski celsies un ies, tad tikai lietas notiks, pagaidām es tikai stāvu nekustīgs un skatos, kā stihijas ap mani lokās. |
|
kādreiz es dzīvoju uz barona elizabetes stūra, tagad pie enriko pulksteņa. aiz muguras sākas baigā nabadzība, tā spiežas pilsētai virsū, bet ne uzstājīgi - cik tai atļauj. pie ieejas durvīm uzbetonētās trepītes ir ziemas kažociņš, to uzvelk kā spalvainu vesti, turot cieši cimdotā kulakā. pirms slēpot, vajag pavingrot, pietupties un ar rokām pavēzēt, iztaisnot cepuri un paskatīties citu acīm uz svītrām treniņbikšu sānos. atceros, 41. gadā vienā no šīm ēkām tupēju trešā stāva logā ar ložmetēju un gaidīju. apkure atslēgta, vairums logu izbirdināti, vējš papūš, es tik tupu un mērķēju. skatos lokomatīve nāk pa strēlnieku ielu, apstājas pie luksofora, klepo dūmu. notēmēju pa olām un gaidu, kad brauks tuvāk, bet šī nekust, kaut ko jūt. iztaisnoju cepuri uz galvas, nometu izsmēķi un ņemšos pļerkstēt. dīdos pustupus, čaulas lido un sitas pret zābaku un krīt kabatā. lokomatīve, sagaidījusi, kad visi aizbrauks pa dzirnaveni, šķērso to un brauc pa manu apgabalu, bet es jau vairs neesmu nocieties un aizgājis uzlikt cepties olu, un, kamēr panna silst, ātri iebizoju tubzenē nokārtot darīšanas. |
|
izkakāju ārieti. soja dara brīnumus. izskatās, ka varēšu mierīgi vingrot ar visu pārplēsto krūšturi. vairākām apkārtējām mājām tika uzcelti papildu miniatūri stāvi. tādi, kuros cilvēki iekšā nevarētu tikt, tomēr no apakšas tie izskatās kā daudzstāvenes. pavasaris nāk, sāku jau rušināties pa zemes pleķiem starp ietvēm, pa dobēm pie pamatiem. iemetu pa kādai sēklai, ar kāju aizspārdu ciet bedrītes. koki arī drīz sāks plaukt, pagaidām jāapķer. atceros kara gadus, svilstošas gumijas smaku. eh, nomēru ar hokejnūju sev krūšukurvi un stumju pagrabstāva logus pa strēlnieku ielu. tur tie paņems līkumu un aizies pa tranšejām, pa konvejieri pretēji dzirnavu ielas satiksmes plūsmai, kamēr sakumps kaut kur vispirms mazliet pret valdemāra ielu un tad pārējās pret brīvībeni un dažas izspruks arī tālāk, kur tās uzlasīs deklasēti elementi un izvazās pa vārtrūmēm. tik izej uz brīvībenes, tur tāds vējš, ka krūtis sacaurumo kā plāni izrūsējušu pannu. tāpēc aizsedzu kreiso ausi ar rīta laikrakstu un teciņiem vien šķērsoju ielu, ātri iebēgu stāvvietā, ieņurkoju gruntī un kaut kur nemanāmi iznirstu vērmanīša pakšos. jopcik, uzsliešu te savu karogu un sākšu ar zenītenēm plivināt uz stacijas pusi, savairojušies nepiedienīgi putni, vazā kapitālu pa melnā skārda jumtiem. pakasu dibenu, vasarā var staigāt pliks, vasarā visi policisti guļ. parullēt savu erekciju pa estrādes betona uzblīvējumiem. nja, uzmetu telti uz pleciem iešu kaut kur skatīties uz lapām caur brillēm. sēdēšu starp kokiem un zāle augs dibenā, kamēr pacels vismaz tik augstu kā pieminekļu fundaments. netraucējiet. kad niez lūpas, es tās pakasu ar kefīra paku vienlaidu kustībā no kreisās uz labo pusi. |
|
sēžu uz sliekšņa nabadziņš un sarāvies, kurtku savilcis virsū no visām pusēm. drēgns, koku zari pret debesīm fakjū fakjū. celšos, mana skeleta trubas čarkstēdamas iztaisnosies, ceļot stāvāk viena otru. durvis jau par zemām, iešu cauri plāksteriem. citreiz, tukšās, drēgnās kāpņutelpas, tukši, aizslēgti dzīvokļi, pamesti. ļaudis devušies strazdos un zvirbuļos, vēl kokos kauc sveša, vientuļa balss. aptecējušās stikla piramīdas, kongresu nams pil no iekšpuses. visi trotuāra bloki ir mani brāļi, es tos ņemu uz krūts, paceļu vienā veselā kā vairogu un vēdinu, paceļos gaisos, knapi noturos, zvāļojos. nospiestā smilts sāk bāzt ārā asnus, tie plaukst un stiepjas līdz savām robežām. man bērnībā iemācīja izrauties. skatās, cik tālu izdosies, kā jūtos šai brīdī, vai neatcerēšos, nepieminēšu? pēc tam jau pievēršas kādam citam, kādam, kurš vieglāk paturams, noturams. |
|
apsienu lakatu ap galvu, savelku ciešāk kā bizi. uzvelku boksa cimdus, lēkāju un situ velosipēdiem pa spieķiem. man ūsas mēdz būt garākas par pašu, it sevišķi, ja iesit pa muti ar ieskrējienu. kapa viena mala piestiprināta pie kreisās krūts gala. ar to pašu cimdu papliķēju kokam pa sāniem. kronis cilājas kā žoklis. gaidu, kad garām brauks mašīna, tad triecos taisni no zemes ārā un no apakšas uzsitu tā, ka šī palecas un ar savu kurbuli bubina tālāk. ragatku taisa kā? paņem aizķer aiz viena kvartāla, nerēķinoties ar iedzīvotājiem un viņu komunālajiem maksājumiem, un velk, kamēr kāds sāk iebilst, piemēram, var gadīties, ka paša orgāni, savilkti, sastiepti, iebilst. met pie malas, dejo uz slotas. uzkāp slotai uz gala un sienāzītī. īsāk sakot, cirks, apsmiekls un negods. fantastiski, atmūķēju pie sienas piespraustās misenes durtiņas, iekārtojos tajā kā bruņu džemperī un taisu ciet, paturot rokā slotu. pamēģiniet, trāpiet man, mehānisti. ķeru volānus slotas saros, aizsmēķēju tos, neizņemot no slotas, aizsmēķēju cigareti, iebāžu volānu rīklē, ap acīm parādās riņķi, vieglatlētikas stīpiņa ap galvu. šitā ilgāk nevar stāvēt ceļos ieliecies. saķeru spēku un laužos ārā, paņemu labu daļu taisnleņķa stūra (tagad varēs lūrēt apkārt). drīz siltajā laikā nāks ārā tirdzniecības lāviņas ar ķiršiem un zemenēm, tad šo ogu sasmērētās avīzēs salasīšu savu godbijību, ieberzīšu to labi dziļi ādā un būšu viegls kā dūja. vējš mani nesīs un es neiebildīšu, nepretošos, sadzeršos sēņu zupu, sērkociņus zobos saspraudīšu un plivināšos pa jumtiem, traucēšu cilvēkiem ieiet pa iestāžu durvīm, slēpšos nesezonas apavos. man būs brālītis, kurš trīc. savilksimies kurpju auklās, zirnīši nāks pa degunu un ausīm. |
|
elektronisko datu vairogdziedzeris |
|
|