|
sēžu uz sliekšņa nabadziņš un sarāvies, kurtku savilcis virsū no visām pusēm. drēgns, koku zari pret debesīm fakjū fakjū. celšos, mana skeleta trubas čarkstēdamas iztaisnosies, ceļot stāvāk viena otru. durvis jau par zemām, iešu cauri plāksteriem. citreiz, tukšās, drēgnās kāpņutelpas, tukši, aizslēgti dzīvokļi, pamesti. ļaudis devušies strazdos un zvirbuļos, vēl kokos kauc sveša, vientuļa balss. aptecējušās stikla piramīdas, kongresu nams pil no iekšpuses. visi trotuāra bloki ir mani brāļi, es tos ņemu uz krūts, paceļu vienā veselā kā vairogu un vēdinu, paceļos gaisos, knapi noturos, zvāļojos. nospiestā smilts sāk bāzt ārā asnus, tie plaukst un stiepjas līdz savām robežām. man bērnībā iemācīja izrauties. skatās, cik tālu izdosies, kā jūtos šai brīdī, vai neatcerēšos, nepieminēšu? pēc tam jau pievēršas kādam citam, kādam, kurš vieglāk paturams, noturams. |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
