|
kādreiz es dzīvoju uz barona elizabetes stūra, tagad pie enriko pulksteņa. aiz muguras sākas baigā nabadzība, tā spiežas pilsētai virsū, bet ne uzstājīgi - cik tai atļauj. pie ieejas durvīm uzbetonētās trepītes ir ziemas kažociņš, to uzvelk kā spalvainu vesti, turot cieši cimdotā kulakā. pirms slēpot, vajag pavingrot, pietupties un ar rokām pavēzēt, iztaisnot cepuri un paskatīties citu acīm uz svītrām treniņbikšu sānos. atceros, 41. gadā vienā no šīm ēkām tupēju trešā stāva logā ar ložmetēju un gaidīju. apkure atslēgta, vairums logu izbirdināti, vējš papūš, es tik tupu un mērķēju. skatos lokomatīve nāk pa strēlnieku ielu, apstājas pie luksofora, klepo dūmu. notēmēju pa olām un gaidu, kad brauks tuvāk, bet šī nekust, kaut ko jūt. iztaisnoju cepuri uz galvas, nometu izsmēķi un ņemšos pļerkstēt. dīdos pustupus, čaulas lido un sitas pret zābaku un krīt kabatā. lokomatīve, sagaidījusi, kad visi aizbrauks pa dzirnaveni, šķērso to un brauc pa manu apgabalu, bet es jau vairs neesmu nocieties un aizgājis uzlikt cepties olu, un, kamēr panna silst, ātri iebizoju tubzenē nokārtot darīšanas. |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
