Viena lapa - Post a comment

izkakāju ārieti. soja dara brīnumus. izskatās, ka varēšu mierīgi vingrot ar visu pārplēsto krūšturi. vairākām apkārtējām mājām tika uzcelti papildu miniatūri stāvi. tādi, kuros cilvēki iekšā nevarētu tikt, tomēr no apakšas tie izskatās kā daudzstāvenes. pavasaris nāk, sāku jau rušināties pa zemes pleķiem starp ietvēm, pa dobēm pie pamatiem. iemetu pa kādai sēklai, ar kāju aizspārdu ciet bedrītes. koki arī drīz sāks plaukt, pagaidām jāapķer. atceros kara gadus, svilstošas gumijas smaku. eh, nomēru ar hokejnūju sev krūšukurvi un stumju pagrabstāva logus pa strēlnieku ielu. tur tie paņems līkumu un aizies pa tranšejām, pa konvejieri pretēji dzirnavu ielas satiksmes plūsmai, kamēr sakumps kaut kur vispirms mazliet pret valdemāra ielu un tad pārējās pret brīvībeni un dažas izspruks arī tālāk, kur tās uzlasīs deklasēti elementi un izvazās pa vārtrūmēm. tik izej uz brīvībenes, tur tāds vējš, ka krūtis sacaurumo kā plāni izrūsējušu pannu. tāpēc aizsedzu kreiso ausi ar rīta laikrakstu un teciņiem vien šķērsoju ielu, ātri iebēgu stāvvietā, ieņurkoju gruntī un kaut kur nemanāmi iznirstu vērmanīša pakšos. jopcik, uzsliešu te savu karogu un sākšu ar zenītenēm plivināt uz stacijas pusi, savairojušies nepiedienīgi putni, vazā kapitālu pa melnā skārda jumtiem. pakasu dibenu, vasarā var staigāt pliks, vasarā visi policisti guļ. parullēt savu erekciju pa estrādes betona uzblīvējumiem. nja, uzmetu telti uz pleciem iešu kaut kur skatīties uz lapām caur brillēm. sēdēšu starp kokiem un zāle augs dibenā, kamēr pacels vismaz tik augstu kā pieminekļu fundaments. netraucējiet. kad niez lūpas, es tās pakasu ar kefīra paku vienlaidu kustībā no kreisās uz labo pusi.