|
vecie drāznieki, no kā baidāties? no kā āzītis laidarā. un tad vēl tās skrūves, kas attaisas pie šņorēm. tais vietās, kur ir caurumi, un kas neliek mieru ir tas, kas neliek mieru. grobiņa iznesās sētsvidū un laidās pa visu tam priekšā. es gaidīju. ziemā tomēr zobi klab, un kad pie durvīm stāv krepapīrs un naida liesmās laivas zāģē. tagad divas daivas piedāvājam jums vienlaicīgi. es gādāju par to, lai laivā ienāk sveces, jūs raugāties, lai mēs labi izprotam šīs preces. mēs maksāsim jums park omisiju, bet jūs mums masēsiet olas. sakuļas. godam sastājas rindā snaiperi un tēmē tēmē kuram garāks deguns izrādīsies. bumbiņas rasā iznāk rasā un glaimo sev, kā tas viss nopūst pa reni. es arī izlokos tā, ka visiem pa pupiņai sanāk un daiviņai. mēs raugāmies un mums rādās. es biju klasisks gadījums, es ienācu prātā. sniegotā kalnā mēs visi bijām kā āži uz auniem. |
|
nogāja rudens pa pietuka krustiņu pietiku krustiņa pietūka zobi visa mēle un mutes dobums kā lauku ainava ar kokiem pudurā un visa horizonta līnija ir aeroplāns kas dreb no sala tik augstu pacēlies, ka nevar noturēties nepasmējies. un smejas arī debesis un ļaudis laižas gaismā un skrejam mēs pa taciņu ar blaumaņbērniem maisā. |
|
sjūzena bokris ienāca pie atvērtā sēdekļa un kariķēja divsimts mazus kaķēnus. es stāvēju kā sālsstabs divas stundas un nolēmis nekašķēties virzījos uz māju pusi. manas ausis dega liesmās, mati bija sapiņķerēti un nepaklausīgi. es rāvos kā nieres sviestā, kā daktera diegi, kā šķēres, kā lepras slimnieka vēnas. uzgaidiet, nokomandēja lunātiķis. es skrēju ar šķēpu un lauzos cauri pūlim. mani atgrūda kā kaučuka ražotāju atgrūž kastrēts bullis. es jums sitīšu pa acīm, jums zem tām izveidosies roze. nesmuki vēji nonesās gar seju, vecas olas paziņoja par savu ierašanos, es saliku rokas kabatās un noduru galvu. garām lielā ātrumā iet zirgi, visi steidzas, rati, mantas, drēbes, lupatas, lādes, riteņi, dubļi. es ievelku dziļi gaisu un nosmērēju pieri ar netīrām rokām. tā eļļa, ko izmantoju pusdienās, ak ella, paturi manu piekto atslēgu. atsēga numur pieci, ieaurojās konsērža, jūsu rinda, tava rinda, manu mazo pūpēdīt, un atbīda aizslidināmas kartona durvis. es ienāku svešā telpā. nekad neesmu bijis kilometru tik tuvu dārgumiem. mani sāk laizīt liela izmēra suns, es viņu pārduru un sāku bakstīt zobus. man par to būs jāmaksā, es konstatēju, kad dakters sāk zāģēt iepriekšējo pacientu. labi, ka neesmu tas, kuram ir jābūt guļus. es cenšos piecelties kājās, bet esmu pielīmēts pie sēdekļa. tā jau tikai kaste, nicīgi novīpsnāju. |
|
|