Viena lapa - Post a comment

sjūzena bokris ienāca pie atvērtā sēdekļa un kariķēja divsimts mazus kaķēnus. es stāvēju kā sālsstabs divas stundas un nolēmis nekašķēties virzījos uz māju pusi. manas ausis dega liesmās, mati bija sapiņķerēti un nepaklausīgi. es rāvos kā nieres sviestā, kā daktera diegi, kā šķēres, kā lepras slimnieka vēnas. uzgaidiet, nokomandēja lunātiķis. es skrēju ar šķēpu un lauzos cauri pūlim. mani atgrūda kā kaučuka ražotāju atgrūž kastrēts bullis. es jums sitīšu pa acīm, jums zem tām izveidosies roze. nesmuki vēji nonesās gar seju, vecas olas paziņoja par savu ierašanos, es saliku rokas kabatās un noduru galvu. garām lielā ātrumā iet zirgi, visi steidzas, rati, mantas, drēbes, lupatas, lādes, riteņi, dubļi. es ievelku dziļi gaisu un nosmērēju pieri ar netīrām rokām. tā eļļa, ko izmantoju pusdienās, ak ella, paturi manu piekto atslēgu. atsēga numur pieci, ieaurojās konsērža, jūsu rinda, tava rinda, manu mazo pūpēdīt, un atbīda aizslidināmas kartona durvis. es ienāku svešā telpā. nekad neesmu bijis kilometru tik tuvu dārgumiem. mani sāk laizīt liela izmēra suns, es viņu pārduru un sāku bakstīt zobus. man par to būs jāmaksā, es konstatēju, kad dakters sāk zāģēt iepriekšējo pacientu. labi, ka neesmu tas, kuram ir jābūt guļus. es cenšos piecelties kājās, bet esmu pielīmēts pie sēdekļa. tā jau tikai kaste, nicīgi novīpsnāju.