vecie drāznieki, no kā baidāties? no kā āzītis laidarā. un tad vēl tās skrūves, kas attaisas pie šņorēm. tais vietās, kur ir caurumi, un kas neliek mieru ir tas, kas neliek mieru. grobiņa iznesās sētsvidū un laidās pa visu tam priekšā. es gaidīju. ziemā tomēr zobi klab, un kad pie durvīm stāv krepapīrs un naida liesmās laivas zāģē. tagad divas daivas piedāvājam jums vienlaicīgi. es gādāju par to, lai laivā ienāk sveces, jūs raugāties, lai mēs labi izprotam šīs preces. mēs maksāsim jums park omisiju, bet jūs mums masēsiet olas. sakuļas. godam sastājas rindā snaiperi un tēmē tēmē kuram garāks deguns izrādīsies. bumbiņas rasā iznāk rasā un glaimo sev, kā tas viss nopūst pa reni. es arī izlokos tā, ka visiem pa pupiņai sanāk un daiviņai. mēs raugāmies un mums rādās. es biju klasisks gadījums, es ienācu prātā. sniegotā kalnā mēs visi bijām kā āži uz auniem. |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
