Labrīt, Mīlīš`
Tā jau saka,ka,Tas, kam zināms , kā pasmieties pašam par sevi,nekad nebeigs uzjuatrināties.. Es varu smieties par sevi, bet to sāpi,kas iekšā es neizdzīšu. Zinu,ka dzīvot atmiņas ir dzīvot miroņu vidū.. Bet es savādāk nespēju.Asaras birst,apķēr lācīti,kurš tev ir vienīgis saulainais mirklis un sākās atmiņu histērijas vilnis.. Piecelies- mēģini nomierināties- paver aizskarus- tur debešķīgs skats .. Daugava, Hes.. Lēnām krīt sniegpārslas un viss aiziet vēl tālāk.. Vienu vakaru Tu ar` biji pie Daugavas - Es Tevi ignorēju, Tu man riebies un tas kā Tu biji apģērbies mani vispār kaitināja.Bet tas bija tādēļ,ka man bija nepieciešams viss- viss,kas kustas un nekustas - baudāms un garšīgs.. Un Tu jau biji lietota prece.. Bet tad es domāju ar galvu- ne sirdi. Jo vienīgais,kas bija - jūtas pret Tevi.. Tās nav zudušas. Bet zini- ceru,ka zudīs- jo ātrāk ,jo labāk. Jo brīžiem šķiet, ka esmu nolemta nelaimīgais dzīvei..
Bet tagad mana dzīve sākt kāpt uz augšu, jūtos piepildīta- vienīgais,kas ir ir slikti- atimiņas- atmiņas par TEVI. Kādēl Tu nevari aiziet pa visam, pa visam prom no manīm. Pazūdi. Lūdzu.. Nevēlos darīt sev pāri. nevēlos dzīvot cerība. Bet,ja godīgi tādas vairs nav.. Es Tevi sāpināju- tagad viss nāk atpakaļ un tā dzīvē ir iekārtos.. Tu visu saproti, tad,kad jau par vēlu.. Un katru vakaru redzu tavu smaidu, smieklus,kodienus,skūpstus,apskāvienus..
Bet es apsolu, es mainīšos.. Tu nenāksi manos sapņos, manos nākotnes plānos.. Es nejutīšu tavus skūpstus. Tu man būsi miris- bet ar laiku.. Kad mīlestība aiziet, tu sirdī nomirsti..