Augusta DebesisKeep It Simple |
O jā jā jā. Kā manā mīļākajā anekdotē par pazudušajām karotītēm, kas atrodas, un rūgtumu sirdī, kas nepāriet.
- Klau, Joske, kāpēc tu vairs Rafaelu ciemos neaicini?
- Zini, man pēc viņa beidzamās ciemošanās karotītes pazuda. Sudraba, ģimenes relikvija. - Eij, nu, ko stāsti! Rafaels taču zelta cilvēks, godīgs, kārtīgs, zinu, viņu no bērna kājas, viņš nekad nezagtu! Jūs kārtīgi pameklējāt, visur mājās paskatījāties, varbūt vienkārši kaut kur noklīdušas? - Pameklējām. Atradām. - ?!? Tad kas par problēmu? - A rūgtumiņš ta sirdī palika... Es parakstos 100%, ka tā arī ar mani notiek.
es principā ne par šo gluži.
bet lai nu paliek.
jā, šamo ar nupat domāju.
un tad man liekas, a kā? tu domā, radi domu, lai materializētu, bet vinja nematerializējas, jo tā būtu atkārtošanās. un kas ir tas, kas tomēr ir manā galvā un ko es varu materializēt? vot. šurumburums. bet varbūt tu ar ne par to.
šajā gadījumā laikam tikai es saprotu, ka par ko es :-))))
bet ja kādam tas liek domāt pašam par sevi - welcome.
Man pēdējā laikā tā arī ir. Ko nodomāju - tas jau ir noticis , tb. tas notiek. Es ilgi šādu "stāvokli" centos izkopt vai vismaz tam tuvināties, bet tagad tā tīri vai jocīgi, ka esmu pietuvojusies rezultātam tuvu, tuvu.
(Reply)
Šo to ierakstīju pie šīrīta sarunas savā žurnālā. Iečolē.
es saņemu komentus uz meilu :-)
| ||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||