Remarks "Trīs draugi" II
"Savos nodomos cilvēks vienmēr ir liels. To izpildē nē. Tā ir viņa burvība."

"Visās telpās bija ļoti klusu un par spīti apmeklētāju daudzumam nedzirdēja gandrīz ne vārda; un tomēr man likās, ka es noraudzītos milzīgā cīņā - tādu cilvēku klusajā cīņā, kas gan notriekti zemē, bet vēl negrib padoties. Viņi bija izstumti no sava darba, savu centienu, savu arodu loka, - tagad viņi nāca klusajās mākslas telpās, lai nepadotos sastingumam un izmisumam. Viņi domāja par maizi, vienmēr tikai par maizi un nodarbošanos; bet viņi nāca šurp, lai dažas stundas izbēgtu no šīm domām, - un starp skaidrajām romiešu galvām un neiznīcīgajiem, jaukajiem, baltajiem grieķu sieviešu tēliem viņi staigāja apkārt, gausi kājas vilkdami, salīkušiem pleciem kā cilvēki, kam nav mērķa, - satricinošs kontrasts, bēdīga aina, kas rādīja, ko cilvēce gadu tūkstošiem varējusi un ko nav varējusi sasniegt: mūžīgu mākslas darbu virsotnes, bet ne maizi visiem saviem brāļiem."

"Apžilbušām acīm es raudzījos debesīs, pelēkajās, bezgalīgajās tā dieva debesīs, kas bija izdomājis dzīvību un nāvi, lai par to papriecātos."