Remarks "Trīs draugi"
"Viņai bija nīlzirga grācija, kad tā streipuļoja šurp turp starp automobiļu dzesinātājiem un dobjā balsī dziedāja dziesmu par uzticīgo huzāru."

"(..) dzirdēju putnu dziesmas augstajos kapsētas kokos - viņi vīteroja kā mazas, sidrabainas mīļā dieviņa svilpītes (..)"

"Ar savu neveselīgo, pelēki bālo sejas krāsu, kāda ir visiem maizniekiem, viņš pustumsā atgādināja lielu, skumīgu miltu tārpu."

"Kā likās, atlēte bija kādas atturībnieku biedrības locekle. Viņa skatījās uz manu konjaku tādām acīm, it kā redzētu sapuvušu zivi. (..) Es pamāju viesmīlim. "Trīs lielie konjaki," šis nelaimes putns iebrēcās tādā balsī, it kā gribētu kādam viesim kapā pasniegt rēķinu. "Trīs markas trīsdesmit!""

"Es manīju, ka biju saticies ar augstas klases balamuti. Par spīti visai depresijai bija jāaizstāv gods. "Staigā tālāk, garā slimais septiņu mēnešu bērns," es teicu un svētījot pacēlu roku.
Viņš nepiegrieza vērību manam uzaicinājumam. "Liec, lai tev ielej betonu smadzenēs, krunkainais suņu pērtiķi!" viņš rēca.
Es viņam devu pretī dekadentu lāča ķepu. Viņš man - kakadū peļu slazdā, es viņam - no darba atlaistu līķu mazgātāju. Pēc tam viņš, jau ar manāmu cienību, mani nosauca par slimu govs galvu, es viņu, lai darītu šai ietai galu, - par staigājošu bifšteku kapsētu.
Viņa seja pēkšņi apskaidrojās. "Bifšteku kapsēta - tas labi teikts!" viņš sacīja. "To es vēl nezināju. Tas nāks manā repertuārā! Nu tad..." Viņš pacēla cepuri, un mēs ar cienību izšķīrāmies."

"Cilvēku sabiedrības pamati ir mantkārība, bailes un korupcija," Graus atbildēja. "Cilvēks ir ļauns, bet viņam patīk, ka citi dara labu.""

"Dumjam piedzimt nav nekāds kauns. Tikai dumjam nomirt."

"Alfonss bija smags, mierīgs vīrs. Izspiedušies vaigu kauli. Mazas acis. Uzrotītas krekla piedurknes. Rokas kā gorillam. Ja viņam kāds traktierī nepatika, viņš pats to izsvieda ārā. Arī sporta biedrības "Dzimtenes mīlestība" biedrus. Ļoti spītīgiem viesiem viņš turēja zem letes noliktu veseri. Lokāls atradās ļoti izdevīgā vietā: turpat pie slimnīcas. Tā Alfonss ietaupīja transporta izdevumus."

"Es tev ko teikšu, Robi, nopietni runājot: cilvēka mūžs ir mīlestībai par garu. Vienkārši par garu. Tā man teica mans Arturs, kad viņš aizlaidās. Un tas tiesa. Mīlestība ir brīnišķīga. Bet vienam tā arvien iznāk par garu. Un otrs, tas paliek sēžot un skatoties. Tas sēž un skatās kā prātu zaudējis.
"Skaidra lieta," es teicu. "Bet bez mīlestības cilvēks arī ir tikai atmodies līķis."