teātris
Nepilna mēneša laikā trīs izrādes JRT. Nav slikti. It sevišķi, ja zināms, ka tuvākajās nedēļās gaidāms vēl pārītis.
Tad nu „sausais atlikums” ābolīšos, bulciņās, actiņās vai zvaigznītēs jau redzētajām izrādēm varētu būt:
1) „Noziegums un sods” (M.Ķimeles režija) – 3-3,5
2) „Margarēta” (V.Kairiša režija) – 5
3) „Oņegins. Komentāri” (A.Hermaņa režija) – 4
Privātās piezīmes:
1) Diezgan neirastēniski un ar šā tā „samočkātām” beigām. Ja nebūtu lasīts pats romāns, daudz ko no notiekošā uz skatuves īsti nespētu saprast. Piemēram – kas tai Soņai uznācis? Nekādas „jūtu ķīmijas” uz skatuves nav pat jaušamas līdz brīdim, kad ar histērisku bļāvienu Soņa (G.Zariņa) krīt ap kaklu tam totālajam slīmestam (mjā, Dostojevskis gan tik pavirši nebija savu Raskoļņikovu lipinājis...) Raskoļņikovam (E.Samītim). Drīzāk paliek iespaids, ka meitenei kaut kas bikiņ prātiņā nošķiebies, nevis amora bulta sirdī trāpījusi. Neizprotama paliek arī režisores iecere šādi attēlot Katerinas Ivanovas (G.Zariņa) miršanas ainu – franču šansonete komplektā ar trim piesietajām lupatu lellēm (a la bērniem) un vulgāro krāšļojumu man tomēr nešķiet pareizais risinājums vienai no dramatiskākajām romāna vietām. Vienīgā vieta izrādē, kas tiešām spēja aizkustināt, bija G.Zariņas monologs – mātes vēstule Raskoļņikovam. Un vēl – visu cieņu aktieriem, kuri spēj tomēr tik operatīvi „pārmiesoties” dažādos tēlos.
2) Kaut arī šī bija otrā reize, kad skatījos „Margarētu” (pirmā reize bija pirms vismaz 5 gadiem), tomēr izjūtas bija stipri līdzīgas. Brīnišķīga aktierspēle (šoreiz bija A.Keišs, nevis V.Daudziņš, K.Znotiņš un, protams, M.Apine), laba režija un kvalitatīvs dramaturģijas materiāls. Emocionāli un pārliecinoši. Traucēja tikai pāris aizmugurē sēdošo jaunuvju stulbā zviegšana, kad emocionāli sakāpinātos mirkļos Keišs vai Znotiņš atslodzei pateica kādu vieglu joku, par kuru kontekstā varētu viegli pasmaidīt. P.S. Par šo man vispār „cepiens” ne pa jokam, jo līdzīgas izjūtas ir izbaudītas jau vairākkārt – gan „Ziedonī un Visumā”, gan „Vectēvā” u.c. Ir tāda suga laikam – emocionālie truleņi ar tuneļveida domāšanu, tikai grūti saprast, ko tādi meklē teātrī.
3) Nu un vakar pēdējā (un jaunākā) Hermaņa variācija par Puškina/Oņegina tēmu. Atkal jau, ja nebūtu lasīts pats darbs, tad būtu pagrūti izprast (šis gan pilnībā attiecas arī pārējām divām augstāk minētajām izrādēm). Man likās mazliet vienpusīgi, kaut arī interesanti (piem., spilgts Puškina laikmeta attēlojums), jo galu galā Oņegins nebija tikai dendijveidīgs mimra, tāpat kā Puškins nebija tikai un vienīgi vaislīgs mērkaķis. Visu mazliet izlīdzināja nobeigums. Acīmredzot Hermanis pēc noklusējuma pieņem, ka tie, kuri skatīsies izrādi, gana labi pārzinās gan Puškina biogrāfiju, gan „Jevgēņiju Oņeginu”, bet nu vai tā ir, tas lai katra paša ziņā.