Kā vienmēr skumji ja nebūtībā aiziet savējais zvērelis.... Šoreiz varbūt mazāk, jo tā teikt - vecums ir un paliek vecums, bet tomēr....
Un uzreiz arī vesela emociju gūzma par manu melno, neganto (nu jau nelaikā viņsaulē aizgājušo) runčeli atnāca atmiņā....... Un man pilnīgi vienalga, vai kādam ir skaidrs, kāpēc man sāp tāda murčuka netaisnīgā nāve (nu ja nāvi vispār var uzskatīt par netaisnu), vai arī es palieku sēžam ar savu mazo sāpīti divatā...........