Nu re, mums tā situācija izrādās ļoti līdzīga. Savstarpējās attiecības ar kolēģiem un padotajiem (vells, nezinu, kā lai savādāk apzīmē, varbūt - kolēģi, kas ir manā nosacītā "pārziņā"..... vai "pakļautībā".... nē arī gluži labi neskan.....) ir OK, bet "virspavēlniecība" galīgi garām....

Par laimi, kad es sāku tur strādāt, manas actiņas nemirdzēja, jo bij` gluži sagurušas no tikko noliktā valsts eksāmena un trakoti ilgojās pēc atpūtas, kas, diemžēl, tā arī netika dabūta. Ja būtu mirdzējušas, tā vilšanās būtu vēl pamatīgāka...
Nu, neko darīt... Jādodas citur laimi meklēt...:) Gan jau mums ar` kādreiz paveiksies.:)