šī nedēļa ir bijusi tik lieliska un spontāna.
un tikko tiku pie kārtējā nelielā, pozitīvā trieciena sejā, ka pilnīgi gribas ticēt kaut kādam liktenim, un pozitīvismam, un priekam.

es nezinu, ko es gribu un kas es esmu.
šī ir daļa prokrastinācijas. bet būs labi.
šodien pildīju kāda maģistra darba anketu par krāsām un asociācijām. viss normāli, viss ok - līdz melnajai. melnā man atgādina nomazgātus tkreklus. es zinu to smaržo, to touch, gan krekla, gan cilvēka - un man ir dīvaini. bet uzrakstīju, ka atgādina nakti (bet nakts man atgādina mērsragu).
kaut kā neapjaušami domāju - kā bija pirms gada - es pat zinu, kā bija pirms gada. tieši šajās dienās. vāks. pirms gada šajās dienās bija tā, ka jāturās. bija tā, ka bija pie kā turēties, šajās dienās man no vienas puses sāpēja, bet vispār bija labi.
ir dīvaini apjēgt, ka cilvēki tev apkārt lēnām mirst. no, not literally. tu vienkārši atstāj viņus uz desmit minūtēm, atnāc atpakaļ - un cilvēka vairs nav. sēž cits cilvēks viņa ādā - bet to tu saproti tikai tad, kad tev divreiz pasaka - tā un tā.
tas ir tas brīdis, kad tu saproti - un tas pat nav 21. gs - cik daudz mums ir problēmu, cik ļoti tās ir apkārt, cik ļoti tās neiet prom (vai arī es skrienu virsū?). problēmas, kuras neatnāk pašas, kuras izraisa zāle, alkohols - it kā gribētos uzskaitīt vēl, bet nu ja godīgi nē.
es nezinu, kāpēc, bet pēdējās pāris dienas manā galvā skan graveyard - uncomfortably numb un agnese ik pa laikam pasaka lietas notiek, lietām jānotiek - un tā arī ir. kustība. uz priekšu, uz priekšu vien.

lietas notiek. lietām jānotiek.

vairs nezinu, kura dvēsele ar mani nakts vidū, alkohola tuvumā sarunājas.

I will walk with my hands bound
I will walk with my face blood
I will walk with my shadow flag
into your garden
garden of stone

bet vispār es brīžiem spiežu sevi nerakstīt, gan te, gan Somijas blogā. man liekas, ka tas ir kaut kāds nerakstīts likums - tu raksi - tas nozīmē nav labi - bet ir.
viss ir.

dilemma starp varētu ļaut sev paballēt vēl bišķi un.. es nezinu, kā nosaukt otro variantu.

bet es nevaru.

mājās pa šiem diviem - bet gribas teikt trīs - mēnešiem ir gribējies vienreiz. aizvakar. pirmajā the used koncertā. es pati šobrīd apskaužu sevi - skaists stāvoklis. neapskaust nevienu citu, bet sevi - par to, ka tur biju, ka redzēju, ka esmu te. paķēra uz būšanu mirklī. beidzot. un tas, ka pēc piecu vārdu sarunas ar iesildošās grupas solistu, tiku uz otro koncertu bez maksas to tikai pastiprināja.
cilvēki ir jauki.
dzīve ir skaista.
un tomēr es jūtos kaut kā nedaudz dīvaini, nedaudz ne realitātē, ne sapnī, es teiktu, ka uz mākonīša, bet dzīvi, neko nelietojoši cilvēki to varētu saprast diezgan slikti.
ir smieklīgi, bet tiešām - kad tev nav, tu vislabāk saproti, kas tev ir. tu saproti, ko sev gribas.
un tajā pašā laikā, piemēram, es jūtos kā maza meitene un nevaru tik daudzas lietas saprast un izdomāt, bet arī tas mani brīžiem tik ļoti iepriecina. jāatrod plūsma un jāļaujas plūsmai. evenflow. ja es parasti saku (vismaz pēdējās pāris dienas) - if she can do it, you can do it, tad tagad man gribas sev pateikt ja tu varēji vakar, tu vari arī šodien. un rīt. un parīt. un aizparīt. un visdrīzākais, arī pēc gada.
un ir jāsaka cilvēkiem jaukās lietas, ko tu domā. un ir jāpriecājas. balsī. acīs. vienmēr.

austrijā nemācēju smaidīt
tagad vairs nemāku priecāties.

smīns un lieli, tāli sapņi visas dienas garumā.
kaut kur sāku atkal atrast savu dzinējspēku.
bet tāpat nedaudz dīvani... būt.

ar visiem sveicinoties saku labrīt. mainly jo vienkārši beidzot gribu tādu ļoti labu rītu.

lielākā dienas daļa pavadīta ar Mani Nelaiž un smaidu pa visu seju.
gremdējos vecās n reizes izrunātās sarunās, kas tāpat katru reizi liek spiegt, priecāties un justies kā mazai meitenei.
māju nepietrūkst, bet vasaru sagaidīt nevaru.

vajadzētu atrast savu mākslinieciskās izteiksmes veidu.
rakstīt apnicis, montēt nav ko un tāpat slinkums.
baigais tension inside.

what if im poisonous?
nothing i like breaks, mostly nothing i love dies, but i do get this feeling of leaving some dirty, vicious trace inside of everything i touch.
what i have gathered from my last 24 hours of existence is i cant do this. it gives me no joy. i cant hurt and tease whatever is around me, for that only destroys me.
but i am afraid i may have destroyed myself already.
lost and scared to never be found.

sēžu kaut kur melanholijā ar augsti paceltu galvu un klausos Ten Years Gone.
kas man ar tām '10 gadu' lietām šodien nezinu, bet visu dienu esmu domājusi par to, kā skaisti un poētiski apraksta savu garastāvokli, sajūtu un emocijas, bet nesanāk. vai nu pateikšu tieši vai nemaz. tad jau redzēs.

esmu ļoti tālu no tā, lai varētu sūdzēties par savu būšanu somijā - ir lieliski, ir skaisti, ir (gandrīz) viss kā vajag,
bet dažu cilvēku pietrūkst gan.
1-kārt - biju pieradusi,
2-kārt - nesatikt cilvēkus ir viens, tas reizēm ir ok, bet tas, ka nav iespējas fiziski satikties - nu tas gan drusku ļoti sūkā.

bet mājās vēljoprojām negribu.

gribas parunāt, negribas neko teikt.
gribas, lai ar mani parunā? nezinu
tas vienmēr beidzas ar to, ka es tāpat runāju par daudz.

kad atbraucu uz somiju, man reāli morāli palika labāk - sāka palikt nedaudz vairāk vienalga, ko visi man apkārt domā par mani.
pagājušo ceturtdien tas ļoti pazuda. bet, redz, man tomēr ar nedēļu sāpju pietiek.
visu dienu pa galvu maisījās miljons jautājumu, vēl vairāk hate, bet tagad vakarā iesēdos gultā, noskatījos sp valdes vēlējumos nākošajiem (asaras acīs, smaids pa visu seju), uzliku edavārdus - atlaida. pavisam.
viss ir labi.
miers.

diemžēl nesaprotu, kāda veida kick in the butt man vajag, lai es sāktu atkal justies un uzvesties kā cilvēks.
bet nu galīgi nav. es pat nezinu vairs, ko vainot - sevi, vidi, citus. pamatā jau laikam jāsāk ar sevi, bet es bez kaut kādiem triggeriem parasti neko nedaru.
labi. ir janvāris - trigeris trigera galā, bet tam vajadzētu strādāt tā, ka es tagad esmu sad 10 min un pēc tam eju ballēt.
nē. tagad es varu 10 min paballēt, bet pēc tam obligāti ir jāiet nīkt un bēdāties savā istabā, vienai, zem segas.
varbūt es vienkārši negribu būt laimīga?