Ko tu gaidi. Ko pie velna tu vēl gaidi. Neviens nenāks. Ej pati. Ej un dari. Kas ir.

Sometimes you need to spend your money making your life better.
Sometimes you should spend your money on a tea at a bar to make you feel better

everythings useless.
i see some things being useless right now.
and for others i know ill stop caring about in a year or two.
so why do. why go.

tev var likties dīvaini tas, ko es saku un kā es to saku.
ar asarām acīs un klusu smaidu uz lūpām,
es esmu laimīga.

listen. listen to what they say and then do what ever you think is right.
build a network of people you care about and who care for you and make their opinion the only one that matters, because thats how it goes.
you dont need to take anybodys shit just to like what or who you like.
there is nothing wrong with affection, caring for others and protecting yourself.
dont keep people who make you feel bad in your life, lifes too much of a bitch on its own already, keep away from the bitches.
never regret doing a thing that made you happy at that point of your life. and never regret love. no matter what it is you love - a sport, a person, an object - if you love it, tell it to the world, shout it from the rooftops, put it on your tshirt. let love rule.
eventually you are going to let somebody down, but dont you ever dare to let down yourself.

Im having a clear mental breakdown.
Tur nav pat ko slēpt, bet man nepatīk. Tas ir kaitinoši, briesmīgi un man bail -un es nespēju atbildēt uz elementāro 'no kā?', es nevaru izdarīt elementāras lietas un šobrīd, bet kārtīgas devas kofeīna vai 2/3 energy drink manas smadzenes nestrādā vispār. It feels fried. Fried my little brains. Un tad pēc 3 dienas gara 'nevaru' atnāca 'negribu' un tagad man drusku vairāk bail.
Es gribu visas savas problēmas atrisināt līdz rītdienas 16:oo, bet neticu, ka tas notiks. Kā tu vari atrisināt problēmas, kurām neredzi risinājumu? Problēmas, kurām uzskati, ka risinājuma nav?

Bailēs no vientulības mēs visi mēdzam ieskriet slikto lēmumu mežā.
Te jau tas tuvojas. Tas nav Varanasi..

when im sad i curse people i like.

Been ppl watching all day. At a highschool, my friends, at a bar, at a club, drunk, sober, old, young. And you know what? I think i know ppl quite well. Way too well actually. Haha. Should start writing about them.
Not sure if im happy anymore.

vakar gājām vecrīgā ēst un kārtējo reizi sapratu, ka ir rudens.
es to parasti saprotu un aizmirstu 30 sekunžu laikā - tā šķiet.
jo es nevaru noticēt, ka ir rudens. es neatceros, kā tas ir, kad ir rudens. es nevaru iedomāties, ka būs ziema. ka latvijā ir ziema. kāda pie vlena ir ziema latvijā?! un es pat nebiju prom tik ilgi.
bet 5 mēneši un 5 dienas atpakaļ - es gribu prom.
vismaz vakar kaut kā nejauši pārliecinājos, ka neesmu vienīgā. un arī neesmu vienīgā, kuru pietur vienīgi skola un lielā apņemšanās 'es te tagad šito kaut vai fakta pēc pabeigšu'.
te nav slikti. te nekā netrūkst. neviens pāri nedara, bet.. es nezinu. gribas vides maiņu laikam. gribas citu straglu. gribas kaut ko aizmirst, kaut ko atcerēties - lai gan abās jomās esmu uz diezgan lielas vienaldzības highway. manī nav sliktu lietu, ko aizmirst un visas labās es šobrīd atceros.
dzīve ir skaista. ne tikai dažreiz.

sometimes you wanna be happy
sometimes you wanna know
sometimes you wanna be loved
sometimes you just wanna be beautiful

gaidu savu tīro, svaigo, balto istabu.
manis pēc tā pat varētu būt mana lēni topošā virtuve.
es tikai gribu gaismu un svaigumu.
un skaistu grīdu uz kuras dzert tēju.

man nepatīk savos tekstos atkārtoties, bet es ļoti labi zinu, ka šo vai nu rīt vai esot laukos iepostošu arī fb.

that awkward moment when u hear the craziest bullshit ever about urself... and realize its been said by ur friend.

es jūtos 15 gadīga rakstot kaut ko tādu, bet, bāc, nopietni? nopietni?! ive been saving a person from all the bullshit in the universe & thats all for nothing? no? theyre not on my side? (no bullshit about no sides now, everyones on someones side) never have i been fake to them. and they do this? they create some stupid bullshit about me? and tell it to the person who cant keep a secret for the life of themselves? what the fuck? whats wrong with this planet?!
how the hell do u dare to call yourself someones friend? ever? how would u ever dare to call me ur friend? or call urself my friend?

rakstīt. rakstīt. rakstīt. jā. to es tagad gribu. un pēc 2 nedēļas ilga 'vajadzētu tā kā atsākt', es pat atsāku. nav svarīgi, blogu, domas, stāstus, skriptus, bet rakstīt.
mans plāns bija nostrādāt bārā līdz oktobrim un - in the most stupid way possible - pusnaktī uz 1. oktobri es arī pārtraucu tur strādāt.
un tas bija stulbi, bet man nav žēl, man nav kauns, lai gan vajadzētu būt un es īsti nesaprotu, kā es par ko jūtos. es zinu tieši vienu iemeslu, kāpēc man tā nevajadzēja darīt, bet tieši tas bija iemesls tam, ko es izdarīju (es negribu būt super mysterious, tā vienkārši ir vieglāk salikt teikumus. es piedzēros vairāk nekā jebkad savā dzīvē).
un tagad, nepilnas 2 dienas, miljons random pateiktu vārdu miljons random cilvēkiem, veselu harija potera filmu, jaunu weird feel pleilisti, pirti un 1 zvaigžņotu nakti vēlāk, es nejūtos slikti.
tikai nesaprotu, ko darīt. all this free time.. that i had anyway cuz i was working nights.
bet es jūtos most sane ive been in the last 2 years.

es nezinu, kāpēc, es nezinu, kā, bet baigā dzīves mīlestība iekšā. tiešām. traki. un baigais prieks.
nav pierasts, kad stāstot par savu dzīvi nokļūsti līdz 'bāc, bet ir labi, pat pasūdzēties nav par ko' jo latvietim jau bail - bāc, man vajag to kreklu 'latviete' jo nekad neesmu sevi vairāk jutusi kā latvieti kā.. pēdējā laikā. kopš somijas. kopš iekāpšanas autobusā uz rīgu.
dzīve ir skaista dažreiz.

šogad mierīgāk

Pirms gada šajā dienā es uztaisīju savu pirmo tetovējumu. Pazīstot mani, iespējams, uzreiz var saprast, ka apstāšanās pie viena nav īsti mana stiprā puse, tāpēc nu jau tam ir pievienojušies vēl daži. Diezgan garš gads.

Nesen man bija salīdzinoši zīmīga saruna, daļēji par šo tēmu, kas sākās ar 'kad mēs iepazināmies, tu biji maza, blonda, naiva.. un tad pēkšņi - smash boom pow - piekrīt organizēt pasākumus ar svešiem cilvēkiem - vēl svešākiem cilvēkiem, atzīstas, ka patīk smagā mūzika, nokrāso rozā matus, sāk tetovēties...' Jā. Tā gan. Tā sanāca. Un tas viss tā sanāca vienkārši sākot teikt lietām 'jā', pirmām kārtām jau pasakot 'jā' sev. Bail ir, bail būs vienmēr, bet ko tas maina? Vieglāk ir būt ar sevi un priecāties par sevi, kad tu esi (vismaz kaut kādā) harmonijā ar sevi. Reizēm šķiet traki - meklēt sevi - bet man nešķiet, ka es kaut ko meklētu, es vienkārši sāku pati sev iet pretī. Nevienmēr es saprotu, kur tas mani ved un aizvedīs, reizēm sanāk krist un visai smagi sasisties, reizēm sanāk pamācīt sev teikt 'nē', jo vienā brīdī rinda ar darbiem, cilvēkiem un notikumiem paliek pārāk gara. Zinu, ka šobrīd esmu tur, kur esmu, pāris nepateiktu 'nē' dēļ un es reizēm par to sūdzos (vai raudu), bet nav tik traki. Reizēm sanāk pateikt 'nē' nepareizajām lietām un 'jā' pareizajām, reizēm otrādi. Reizēm tu to nožēlo, reizēm nē. Un reizēm tu no savām kļūdām mācies, bet pamatā nē. Arī kļūdas reizēm vajag. Es neticu nevienam, kas teiktu, ka savā dzīvē nenožēlo absolūti neko...

Kad sāku šo ierakstu, man bija vismaz trīs virzieni, kuros doties, es izvēlējos kaut kādu vidusceļu, īsti pat vairs nesaprotot, kur ar to visu vēlējos nonākt vai ko pateikt.

Dzīve šobrīd ir diezgan jauka un man ir prieks par to, kur esmu nonākusi. Jāturpina tikai iet (es skrietu, bet man sāp celis). Es ticu, ka kādreiz es aiziešu nepareizi, es ticu, ka man pietiks spēka drusku panākt atpakaļ un es ticu, ka es ik pa laikam aiziešu kādā citā virzienā. Meanwhile i might as well simply enjoy the road.