cant believe how excited i am for my nieces.

kāds pie velna miegs, ja man spotify izmeta remasterētu mother love bone (manu mīļāko) koncertu?
life starting to pull itself together again.

kādu laiku atkal nebija bijusi tā sajūta, ka kāds patīk, bet tam cilvēkam ir vairāk nekā pofig.
bez maz vai neticas.
reizēm besī, cik maz man vajag, lai es sajustos bezvērtīgi.

jau kuro dienu domāju, ka vajadzētu paņemt pārtraukumu no interneta, lai es saprotu, kur esmu un nemēģinu nekādā līmenī vēljoprojām atrasties latvijā.
depresija lēnām lien atpakaļ, aizbēgt izdodas uz stundu - varbūt divām - dienā.
tas nav veids, kādā izbaudīt savus pāris mēnešus patstāvīgas dzīves.
vajadzētu vienkārši atlaist bremzes, bet man ir bail, jo vienmēr to darot nesaprotu, vai man patīk rezultāts.

all parts of my existence still hurt.
and i let them.
sometimes i make them.

Lately vakaros parādās super labas (un pārdomātas) idejas, kuraa gribu īstenot.
No rītiem atceros tikai to, ka kaut kas jādara.

māju vēl nepietrūkst, cilvēku, kuriem gulēt uz pleca gan.

always in my heart
forever under my skin

nedaudz apnika istabas biedreņu ķīnas popmūzika. ieliku austiņas, atcerējos, ka gribēju pa dienu Andy's demos paklausīties, sapratu, ka nekad neesmu viņu klausījusies austiņās. tik ļoti daudz mazu detaļiņu, kuras parasti nedzird. priecājos :)
bet reāli saprotu, cik miserable izskatās no malas, ja cilvēki visu dienu spēlē datorspēles. te ir tik daudz, ko darīt, tik daudzi, ko satikt, bet katru dienu sēdēt visu dienu istabā ir diezgan bēdīgi. es neteiktu, ka es baigi kaut kur eju - šī nav īsti mana nedēļa - bet nu ne jau tik traki.

jā, jā, viss plūst un mainās, dzīve iet uz priekšu, visi pieaugušie, bet man tomēr patīk tas variants, ja mani draugi ir tur, kur es viņus atstāju, kad atgriežos.

lai gan cenšos un cīnos ierakstīt kaut kādu - pamatā ne tik pozitīvo - dzīvi šeit, uz kādu laiku domāju pārvākties uz Somijas blogu.
linki mētājas pa visurieni, bet es zinu, ka es kaut kad nodzēsīšu un tad būtu forši pēc gadiem n atrast.
https://finlyn.wordpress.com

6 diena Somijā. ar pirmo salikt normālu teikumu latviski ir nedaudz sarežģīti. nedaudz bail no sevis un cilvēkiem. nesaprotu vairs - gribu ballēties, negribu, patīk, nepatīk, bet daru pamatā visu ko piedāvā, Somija jāizpēta.
iekšējās ballītes pagaidām super, pamatā visas dienas garumā. šodien aizgājām uz 3šā stāva balli, kas bija iesildīšanās klubam Roska (kas nozīmē atkritumi). izskatās kā Depo, jūtas kā Depo, skan kā gandrīz Justs.
viņu klubu dzīve arī nedaudz dīvaina - biju dzirdējusi, ka 3os slēdz - nav gluži taisnība. 3:30 gan gaismas iekšā un 'ejiet mājās'.
alkoholu īpaši nelietoju, jo baigi dārgi. arī šodien ne (vācu meitene iedeva vienu džintoniku un 2 šotus kkādas weird 20% vodkas lietas, bet tas bija agri), bet kad stāvējām rindā pēc mēteļiem, gandrīz noģību (paņēmu ūdeni, apgūlos uz grīdas, pēc 3 min jau biju mājāsgājējs). nesapratu kāpēc. nejutos ne TIK tired, ne hungry, neko. atnācu mājās, sāku pārģērbties - VISAS drēbes pēc zāles. lol.

atmiņas vajā pat neesot Latvijā.
what if what if what if visu laiku pa galvu maisās.
bet citādi te ir skaisti.
te ir miers.

as the memories fade
and anger switches
...

es teiktu, ka man ir prieka asaras acīs, bet vēl īsti nav.
ir nogurums tāds, ka acis knapi turas vaļā, bet to tu saproti tikai tad, kad autobuss atstāj autoostu.
un tomēr gribas vēl pēdējo reizi paskatīties uz Rīgu naktī. un tomēr gribas gulēt. ja uzvarēs miegs, nākamajā pilsētā es to nožēlošu, jo gaismas. ja ne - es to nožēlošu no rīta, jo nāks miegs.
es biju sagatavojusi divas rindkopas, bet otro es aizmirsu.
man prieks. man nav bail. man ir prieks.

vāks, es braucu prom.

waiting for the time to pass
slowly getting scared
life becoming weird again
cant see the bright light

nu šis gads izskatās pēc tā, kurā es beidzot pieņemšos prātā, nolikšu tiesības un beigšu dzert.

es neatceros, kad man pēdējo reizi pēc ballītes būtu bijuši tik traki morālie. vai ka es būtu aizgājusi jaunajā gadā gulēt pirmā.
dusmu pilnais plāns max speed piedzerties izdevās. un tad es sāku sevi graust un gruzīt, un tad es dabūju palīdzību no malas, haha.
es kinda ceru, ka citiem atmiņu ir mazāk nekā man un balli nevienam nesabojāju. un drīz jau būšu mājās.

šodienas moods ir sēdēt klusumā un darīt neko, bet still esmu apņēmusies visas (ne tikai) savas lietas izdarīt - un drusku par to dusmojos.
darba spējas nulles līmenī. uz riņķi viena un tā pati dead weather dziesma.
vakarvakars jau bija foršs, esmu about atvadījusies no visiem mīļajiem rīgas bāriem (haha, no dažiem laikam nedaudz pārāk atvadījusies) un vienu brīdi domāju - ko par mani domā cilvēku - bet tas ātri pazuda.

nedēļa latvijā palikusi - to ir tik dīvaini teikt. viss jau ir pa īstam, bet tiešām grūti to wrap my mind around it.
darāmo darbu sarakstā lietas ir diezgan nepareizā secībā, augšgalā liekot piedzīvojumus, tad solījumus un tikai tad (varbūt) īstos darāmos darbus.