tas ir tik dīvaini, bet man ļoti bieži par man gandrīz nepazīstamiem cilvēkiem ir sāpe (un neliela dusma), ka viņi izvēlas sev nepareizos cilvēkus. ne jau kā draugus. es nezinu, kas mūs pievelk draugos, bet uzskatu, ka tas nav maināms.
bet gan kā 'otrās puses'. it kā viņi paši pakļautu sevi un šīs attiecības destrukcijai (es pareizi lietoju šo vārdu?). un vienmēr, kad es to pasaku skaļi, man jautā kāpēc, es nevaru atbildēt un man izstāsta, ka es neko nesaprotu. bet man tā vienkārši ir sajūta. sajūta, kura reti kļūdās. sajūta, kura atnāk, ja tu (vienmēr) dari tieši to pašu. es to negribu saukt par pieredzi vai kļūdām, no kurām mācīties, bet tas vienkārši sēž iekšā un neiet prom, kamēr tu neko neesi mēģinājis teikt. vai viss nav izjucis un cilvēks sabrucis.
un kāds varbūt teiks, ka nav ko satraukties par gandrīz nepazīstamiem cilvēkiem, bet tos gandrīz pazīstamos es reiz gribētu saukt par saviem draugiem un mēs taču nekad negribam, lai draugiem sāp.

tāda nedaudz zīmīga diena.
un kā reiz tieši uzskrēju Santai no Shotiem - bet nu jau jaunā darba vietā. dīvaini, jo arī tur es gandrīz strādāju.
vēl šodien nedaudz sajutos, kā nekas. sapratu, ka beidzot, kad man ir tā sajūta, ka es tomēr palieku cilvēku atmiņā - mani sajauc vai nesaprot.
bet es tiku pie atkal atrasta drauga sajūtas vakara gaitā. un maziem, piepildāmiem sapņiem.
un liela dalīta prieka. man tik ļoti patīk citu prieks.
ka es pat aizmirsu izstāstīt par savām problēmām.

Sex without love is as hollow and ridiculous as love without sex.
...and yet we keep on doing it.

nepilnas 24 stundas līdz 1. decembrim. nedaudz pat grūti tam noticēt, vēl pārāk labi atceros 1. decembri pirms gada. dīvaini cik ātri skrien laiks, ne tikai man, arī cilvēkiem, kuri jūt laiku.
pēdējā laikā arvien vairāk iegrimstu atmiņās, pamatā visas manā sejā rada smaidu, lai arī cik sliktas vai nepareizas tās būtu. bet tāpat pastāvīgi piesaucu mirkļus ko gribas satvert un mirkļus ko palaist vējā.
ļoti tomēr gaidu savu attīrīšanos, visa atstāšanu, domāju, ka varbūt man to tomēr vajadzēja izdarīt pirms gada, tad, iespējams, tagad būtu pavisam savādāk, man iekšēji šķiet, ka vieglāk, bet kas zina? šobrīd man gribas būt jaunai.

Weekends pavadīts lieliski. Pavisam nepilnas 4 stundas mājās. Jau biju aizmirsusi, kā tas ir.
Galvā atkal neliels bardaks un tāds pats arī istabā. Jātiek ar vismaz vienu galā.

visu problēmu sakne ir tas, ka nav ko darīt.
un kad ir, tad negribas.

ieskrēju SP uz 5 min pie datora, sanāca 2h dziļā saruna ar Rusi. damn.
es it kā no vienas puses apzinos, cik man dzīvē labi un viegli ir gājis, bet reizēm laikam vajag tādu konkrētu brutālu atgādinājumu sejā.
šķiet, par vēl vienu apbrīnojamo cilvēku vairāk.

sapnī pie manis atnāca maza, nepazīstama meitene un mēs ilgi runājām par kaut ko, ko es vairs neatceros.
teiktu, ka zīmīgs datums, bet sapņa jēgu nesapratu.

tas tomēr ir tik dīvaini, cik ļoti viena saruna (bija divas, bet pirmā izprovocēja otro) var tik ļoti izmainīt.. visu. no regret. no pain. no wanting back. no nothing. it excites me even.
man pēdējā laikā ir aizdomīgi daudz privāto ierakstu, kurus būtu vai nu jāpublicē vai jādzēš. es nedarīšu ne vienu ne otru, jo tā ir pieredze. varbūt kādreiz pasmiešos, varbūt tieši pretēji, jo šobrīd man kauns.
bet es sajutos jauna, naiva un stulba. tiešām. vāks. un es tā jūtos bieži, bet vienmēr ceru, ka bez pamatojuma. šoreiz ar. ha ha ha. ar smagu pamatojumu. bet kad vēl man būs laiks tādai būt? un kā lai bez pieredzes iemācās tādai nebūt?
man ir prieks, ka es nebiju tur, kur bija kāds cits. mums katram sava elle, kurai cauri iziet, nekad nebiju domājusi, ka manējā man liksies viegla. vai vismaz vieglāka par citām.
taču beidzot man tiešām ir tā sajūta, ka ir labi. ka ir priekšā ir kāpnes, kuras ved tikai uz augšu :)

some things in life arent meant to be.
some people arent meant to be around.

pagaidām mana priecīgākā diena gadā (vēl gaidu Somijas pēdējo apstiprinājumu) - second handā atradu Dr Martens zābakus. tos, kurus pirms tam gribēju pasūtīt. savā izmērā. 28€. jaunus. pārlaimīga gandrīz spiedzu un lēkāju pa veikalu.
bet es noteikti esmu atmetusi cerības par to, ka kādreiz iemācīšos taupīt naudu. vai sakrāšu datoru. nu neko. vismaz ir zābaki :)

sāku domāt, ka manam pretīgajam garastāvoklim pie vainas varētu nebūt ne stress ne bēdas, bet veļu laiks.
bet varbūt tikai tas, ka pirmā novembra nedēļa. varbūt beigsies, varbūt pāries.
pēdējā laikā man mani ieraksti nepatīk.

iespējams rīt ļoti nožēlošu to, ka izvēlējos iet uz eksāmenu ne pie ārsta.

vairs neko nesaprotu.
sapņi kā mazas filmiņas - jau kurais beidzās ar (gandrīz) vienu un to pašu freeze frame. dalītas emocijas. it kā saprotu, kāpēc, bet.. tas arī viss.

erasmus papīri nosūtīti, kļūdas atrastas - cerams izlabotas. koordinātore teica, ka nepaņemts vēl nav neviens.
pēc nosūtīšanas nesapratu kā jūtos, bet tagad sapratu - jā. gribu braukt erasmusā. gribu prom.

jūtos slikti, jo es iespringstu par lietām, bet citi ne.

vakar sākām savu smago garo ceļu tuvāk erasmusam.
3 dienas dzīves lielākajam paperworkam nav īsti cool, bet viss notiks, viss būs. visvairāk šobrīd satraucos par džekiem, kuriem vēl nav atsūtīti dokumenti, negribas kādu atstāt aiz svītras.
bet izrādās, braucam prom mēnesi ātrāk nekā biju plānojusi, savas sajūtas par to vēl nesaprotu.

šķiet, varētu atkal iemīlēties. beidzot jūtos gatava. nedaudz šķiet kā nepieciešamība pat.

šodien aizgāju no darba.
ko tālāk? nezinu.
bet sapratu,kāpēc tik grūti aiziet - mani bosi bija tik superjauki. bet diemžēl ar to ir par maz, lai mani noturētu.

es šitā nevaru. man vajag citu darbu.
bail un žēl un grūti prasīties prom, jūtos vāja, bet morāli man paliek tikai sliktāk.