manu šis dienas sapisto garīgo pašā vakarā uzlaboja krievu meitenīte, kura ar mani pasūtījumu sarunāja angliski (turklāt ļoti labi) un kad viņas tētis sāka kaut ko teikt par to, ka man IR jārunā krieviski, viņa pasmējās, atvainojās un pateica, ka viņš nezina, ko runā.
un tad atpakaļ dusmās mani iemeta lieliska krievu princese, kura saprata latviski, bet paziņoja, ka man IR jārunā krieviski.. un nejēdza pasūtīt nevienā no 3 valodām.
es nekad īsti neesmu dalījusi cilvēkus pēc valodām, reliģijām vai valodām, tāpēc jūtos diezgan shitty tagad sakot 'krievs', 'latvietis', vai ko tur, bet come the fuck on. jā, es saprotu, ka strādāju apkalpošanas sfērā, es zinu, ka internacionāls uzņēmums, bet es esmu Latvijā. mani 'bosi' ir latvieši, hell, es esmu latviete.

laimīgi cilvēki neblogo

tu zini, ka visi tavi sapņi piepildīsies,
bet tu sēdi un raudi par neko.
un tad tu saproti,
varbūt tavi 5 gadus atpakaļ uz ielas stāstītie sapņi nav īstie,
varbūt dzīvē viss nenotiek uz labu, un
varbūt reizēm lietas ir jāpārdomā tālāk par first choice.
pa dienu es sagribēju pati pieņemt savus lēmumus,
kaut kad vakara gaitā, es atcerējos, ka manis pašas lēmumi mani uz pareizajiem galapunktiem parasti nenoved.
tev viss būs, miami bīča.

gaidu rītdienu, jo šķiet, ka beidzot būšu izgulējusi brīvdienas.
svētdienas inventerizācija bija briesmīga. 18h maiņa ievilkās 20h maiņā un mājās braucu apmēram pusotru stundu, bet ko var gribēt no 'berģi-āgenskalns' pirmdienas 8 no rīta?
ja guļot tramvajā domāju par to, kā nekad nevienam šādam shit work nepieteikšos, tad pēc dušas un miega jau šķita, ka varētu tā kā braukt uz nākamo jau tagad.
vispār iespējams būtu bijis nedaudz labāk, ja svētdienas rītā būtu atgriezusies mājās ātrāk par 6, bet no regrets - pirmo reizi pa ilgiem laikiem nebija nekādu morālo vai mad domu un ideju. laikam bezalkohola septembris palīdzēja. ballīšvīkendi ir awesome.
tagad it kā jau sarunājām ar Līvu, ka varētu tā kā pasākt nedzert, bet nonācām pie tā, ka nesanāks. pārāk daudz ballītes.

pēc šodienas iedvesmojošo stāstu vakara SP, šķiet, ka tiešām ir beidzot jādara. viss. gan jāsaka jā, gan jāmaina tas, kas sev apkārt nepatīk, gan (iespējams pieaugšanas nolūkos) jāatstāj valsts. šī vispār ir bijusi domām un pārdomām pieblīvēta nedēļa, piemēram, ar atklāsmi, ka HST ir vienmēr taisnība.
bet vakarā, atnākot mājās, tāpat gribas apsēsties un gaidīt, kad revolūcija atnāks pati.

pēdējās dienas ļoti dzīvoju pagātnē. šodien sāku raudāt paceļot kaķa nomestu podziņu.
pēdējais laiks parakt sevi no bedres ārā un beigt ļaut lietām sevi sadusmot (vai apbēdināt).
tikai grūti rakt, ja jāturpina domāt, for only he who knows the past controls the future.

ir mirkļi
ko gribas satvert
un mirkļi ko palaist vējā

mēnesis bez alkohola un mēnesis bez komunikācijas. dīvaini. iespējams, garākais mēnesis šogad.

And I live in this hole
And I'll die in this cage
And you hold the keys to the zoo

head like a hole.
black as your soul.
I'd rather die than give you control.

sapņus skatos matriksā.
apsveru domu kādu nedēļu pablogot tikai dziesmu lirikas. kāpēc? jo man tā gribas.

sācies tas laiks, kad, ienākot mājās, kāpņu telpa liekas siltākā vieta pasaulē.
darbā šodien jauko ģimeņu diena. par vienu skauda, par otru gribējās, lai man tāda nākotnē būtu. lika aizdomāties par ļoti daudz ko, 2x pavilka uz asarām, brīžiem uz lielākām vai mazākām dusmām.
man reizēm besī mana spītība.

neatkarīgi, vai no vecrīgas nāc pilnīgā pālī vai vairāk nekā skaidrā, kungu-grēcinieku stūrī tāpat sajūta vienmēr viena un tā pati.

mana pirmā nakts maiņa pa ļoti ilgiem laikiem no vienas puses pagāja ok, no otras puses lika saprast, ka šitais darbs mani iemetīs atpakaļ depresijā. pēkšņi es atceros visus iemeslus, kāpēc aizgāju no statoila un sapratu visus, kāpēc būtu vajadzējis palikt shotos.
bet varbūt arī jūtos izsmelta dusmu dēļ. kaut kā stulbi tomēr, ka cilvēks konkrēti pasaka, lai neeju uz mītingu, lai gan gribu, un pēc tam uzbrauc par to, ka neesmu. un vēl par to, cik ļoti es ļauju citiem ietekmēt savu rīcību un lēmumus.
šodien es mācos izlemt pati.
bet visu pēcpusdienu man bija lieliskas tumši violētas lūpas, kuras labprāt tādas atstātu uz.. vienmēr.

kā būtu ja būtu.

šodien sapratu to, ka ļoti neieredzu, ja kāds traucē strādāt, jaucas manā darbā.
tu atzīsti, ka nemāki? ka nesaproti? forši ! sēdi malā un gaidi, kad es tikšu pie rezultāta, nevis neļauj man to sasniegt.

labs prāts un miers
miers virs zemes
šodien nē
tu vari paslēpties
kaut uz mēness
bez dvēseles

kad tu galējā besī, pusnaktī sēdi studentu paradīzē, mīļākie un skaistākie 3 vārdi, ko dzirdēt, ir 'gribi braukt mājās?'

things we cannot forgive or forget are the worst when we cannot forgive or forget them to ourselves.