Un es saudzīgi uzlieku plaukstu Tev uz pieres. Kaut arī Tevi moka drebuļi un gāžas auksti sviedri, Tu pacel acis un ieinteresēti ieskaties manī. Kad es pirms brīža ienācu istabā, Tu sēdēji uz gultas malas, seju ieslēpis plaukstās. Tagad, kad esmu notupusies Tev līdzās, Tu apsver domu, ka es esmu tikai kāda no Tavām halucinācijām, un Tu tā sāpīgi un sērīgi ieplet acis, it kā gaidot, ka es kaut ko teikšu. Bet es tikai turu savu roku uz Tavas ādas. Uz šīs Tavas citas zemes ādas. Gludas un vēsas, un trauslas. Uz brīdi man instinktīvi sagribas pārbraukt ar pirkstu galiem pār Tavu seju un atglauzt Tavus tumšos matus, bet es neuzdrīkstos. Pie grieztiem griežas ventilators, un pēc mirkļa Tu jutīsies labāk, un es vienkārši piecelšos, aiziešu.
Mēs esam kā lamatās ieskrējušas peles. Šajā skumjajā pasaulē.