Saule šeit ir blāva un nespodra, un gaisma pār pilsētu krīt kā caur taukainiem pirkstiem apgrābstītu glāzi. Gaisā plīvo putekļi un smiltis, un sauss tuksneša vējš pa ielām dzenā atkritumus, liekot tiem blandīties tukšā un haotiskā dejā, kas reizēm hipnotizējoši aizrauj līdzi skatienu.

Eju pāri ielai, un pēkšņi mans skatiens saduras ar pretimnācēja.  Viņam ir tumši brūni, nevērīgi izpūruši mati, biezas uzacis un lielas, gaiši zilas acis. Kad mēs paejam viens otram garām, mēs pagriežamies un atskatāmies. Piepeši man galvā iesitas dzīves saldi rūgtā garša. Kā mīlas hormons vai vēnā ielaists opijs. Tas ir nenovēršami. Tu vienmēr nēsā sevī kaut ko, kas ir kā neuzdīdzis asns, neaizmeties auglis.