Manas smadzenes atkal paverdzina baltie plankumi. Jaunākais no tiem ir plašs kā Atlantijas okeāns. Nevar būt ne runas par to, kas es varētu sazīmēt tā krastus. Es tikai pieturos pie grāmatplaukta, lai nenokristu. Sajūta, ka nezini, kuru kleitu tev vajadzētu šodien uzvilkt, ir atbaidoša. Es, protams, ar to domāju dzīvi. Un, kad attopies deju zāles vidū ar cilvēkiem visapkārt, un skaidri redzi, ka apģērbs ir nepiemērots, un tu vispār neatceries, kā te nokļuvi, tad tu pārstāj būt cilvēks. Tu pārslēdzies uz telpas režīmu. Kā spēlējot datorspēli, tu vadi savu ķermeni ļoti uzmanīgi, rokās žņaudzot automātu. Nekas cits jau neatliek. Ir tikai viens būtisks jautājums- kāda pašlaik ir mana adrese? Uz ielas palikt taču nevar.