Es pamostos Viņas dzīvē. Stāsts ir vecum vecs. Bet šoreiz viss ir nedaudz citādāk. Tuvējā parkā smaržo pēc nesen pļautas zāles, un ir jau pavasaris tā pašā pilnbriedā, varbūt pat vasara. Ejot garām parka nožogojumam, traucē tikai vienmērīgi nomākušās debesis, tik pelēkas, cik vien pelēks var būt pelēkais. Mana roka dabiski uzgulstas piebriedušajam vēderam un pārslidina tam pāri vieglu glāstu. Es neesmu viena šoreiz. Es nēsāju zem sirds bērnu.