Šajā vietā nav gaisa, un man reibst galva. Dienas muļļājas vienādi pelēkas, un laiks ir kā miesa bez skeleta. Šī ir mana trimda, mans ieslodzījums. Šīs tukšās ielas. Dzelzceļa sliedes, noslīkušas lielos, asos akmeņos. Debesīs iegrauzušies elektrības stabi. Kokzāģētava, kas caurām dienām dīc drūmu melodiju.

Lai kavētu laiku, es eju pastaigās. Ietvi klāj sausas, izkaltušas zāles ķīpas, pašķīdušas uz asfalta pēc pļaušanas, un tā aizvijas tālu, līdz pašai mežmalai. Kādā brīdī es brīnos, kādēļ vietā, kur vecs ceļš aizlokās pāri sliedēm, un tālumā var redzēt neskaidrus ražotņu apveidus, es nesatieku Rafaelu. Es katru dienu eju uz turieni, apsēžos uz baļķa, kas aizšķērso ceļu, izsmēķēju vienu cigareti un jūtos nedaudz pārsteigta, vīlusies.  It kā šī Pasaules Mala, šī Nekuriene būtu īstā vieta, kurā viņu satikt.  It kā tas būtu iemesls tam, ka esmu šeit. Varbūt man vienkārši bail ieskatīties acīs patiesībai- nav nekāda iemesla tam, ka esmu šeit. Absolūti nekāda. Mana dzīve krīt cauri. 

Kāds pusmūža vīrietis pārnes pāri dzelzceļa sliedēm savu velosipēdu un savādi noskatās manī. Neviena cita te nav, tik tālu, cik vien var redzēt acis, šajā vietā nav nevienas dzīvas dvēseles. Es nodzēšu cigareti un eju atpakaļ, atstājot aiz muguras sausās smilgās sapinušās pļavas. Ziedi tajās ir stiegraini kā veca vīrieša rokas. Tievi, izdēdējuši, bet pilni dzelžainības.

Pa ielu man nāk pretī jauns, rudmatains puisis ar skarbu seju. Viņam ir kādi 25 gadi, un viņa ķermenis ir vingrs pieguļošā jakā ar kapuci un treniņbiksēs. Ar zināmu skaudību es lūkojos, kā tas kustas, pilns spēka, enerģijas un lokanības, kuras man nav. Puisis noskatās man pakaļ un saka- привет, красавица. Es izliekos, ka neesmu dzirdējusi, un aizgriežu galvu. Esmu viņu manījusi jau agrāk. Es zinu, kur viņš dzīvo. Vecā, nolaistā koka mājā, kas uztupusies stāvā uzkalnā un ieslēpusies starp resniem lapu kokiem. Tādā mājā, par kuru varētu rakstīt pasakas- tik skaistā. Šodien viņš atkal ir uz ielas, pie pagrieziena, nupat iznācis no veikala ar alus pudeli. Šodien viņš garāmejot drūmi nosaka- es tev uzgulšos virsū, mauka. Tobrīd es pieķeru sevi, vēloties atbildēt- uz priekšu! Tomēr es aizspiežu muti un ieraujos dziļāk savā mētelī. Pēkšņi man kļūst bail.