Viņas mājā kaut kas ir mainījies, es to sajūtu uzreiz. Gaisā ir tāds kā skumjums, vītums. Kad eju cauri istabām, es ievēroju aizmirstas vāzes ar nobrūnējušiem un uz virsmām sausi sabirušiem ziediem. Es ievēroju, ka parastajā, gandrīz sterilajā tīrībā vietām ir iezagušās putekļu vērpetes. Nedaudz pajucis grāmatplaukts. Virtuves gals, uz kura atstāts netīrs šķīvis, drupatas, iepuvis ābols augļu traukā. Viņas drēbju skapis, kurā atsevišķas blūzes un jakas pavirši samestas plauktos. Visur šie sīkie nevīžības apliecinājumi kā simptomi. Simptomi skumjām? Bezspēkam? Es pieskaros saviem pleciem un sajūtu kaulus graužamies uz augšu kā asas kalnu virsotnes. Tātad mēs esam nedaudz iestigušas- es klusi nosaku pie sevis. Iestigušas aizmirstībā. Vai slimībā. Vai arī abi varianti. Ir savādi mēģināt iztēloties Viņu līdzīgu sev- negribīgu, tādu kā pagurušu, bez spēka un vēlēšanās rast spēku. Ir savādi mēģināt iztēloties Viņu ēdam ar pirkstiem, ieveļamies gultā ar visām drēbēm, klīstam apkārt bez jēgas un mērķa. Ir savādi skumji iztēloties Viņu vāju. Viņa man vienmēr ir bijusi neizprotami stiprā, tā, kurai pieder zināšanas.