-Vai tu kādreiz domā par mani- es jautāju Rafaelam.
Viņš savādi paskatās manī, tad aizgriežas.
-Vienmēr- klusi un mazliet spokaini atskan viņa balss.
Mēs stāvam zālājā Viņas pagalmā, zālājā, kurā rāmi guļ rudens un tikko nogāzis lietus. Gaiss ir dzestrs un drēgns. Manas rokas bez svara nokarājas man gar sāniem. Cik savāda sajūta. Es varu savā mutē izgaršot kārtējās šķiršanās rūgtumu, tomēr tas ir saldens, gandrīz pārdabisks- kā šī mūžam neaplaimotā dzīve. Es zinu, ka viņš atkal aizies, un paliks tikai rudens lapas, kas vējā kulsies pie manu kurpju purngaliem kā nedziedināmi tukšas jūras putas.