-Tev ir skumjas acis- es saku Henrija draugam S.
-Tev tikai tā liekas. Manas acis nav skumjas. Es neesmu skumjš. Nekas nav skumjš- viņš sērīgi atbild. Pelēcīgi tumša matu šķipsna nokrīt uz viņa pieres, un es to notraušu ar vieglu rokas kustību, pieskaroties tikai ar nagu galiem. Viņš guļ Viņas gultā uz sāniem, atstutējis galvu plaukstā, un skatās manī.
-Tu varētu kādu laiku palikt pie manis- es saku- Ja tev nav iebildumu. Man vajag, lai kāds paliek pie manis. Kādu laiku.
-Bet ne pavisam, vai ne?
-Vai kaut kas vispār var palikt pavisam?
Es iedomājos par Rafaelu. Man vienmēr ir šķitis, ka viņš varētu palikt pavisam. Mēs varētu saplūst dabiski. Ja atļautos. Tomēr es nopurinu galvu un aizdzenu šīs domas. Es pastiepju roku pēc Viņas grāmatas un atveru tajā tukšu lapu. Šoreiz es nelasīšu. Šoreiz es veikšu savu ierakstu.

Es zinu, kā viss turpināsies. No rītiem es modīšos agri, un caur aizkariem iekšā istabā glūnēs blāva rīta gaisma, nespodri pelēka. Es ietīšos palagā un nokāpšu pa kāpnēm. Es uzlikšu vārīties kafiju, ar tādām sausām, putekļaini ēnainām kustībām. Tad es iešu dušā, un ūdens ilgi tecēs manos matos, mazliet žēlabaini, bet ne skaudri. Es peldēšu šajā neatmodināmajā dzīvē, un tā sprauksies cauri manām ribām, sazaļojusi un rijīga.
Saule slepus iegūs rudenīgi rūsganu nokrāsu, un viss būs noticis bez manis. Kādā brīdī, kaut kur, pēkšņi es iedomāšos par Rafaela tumši brūnajām acīm, par acīm, kurās ir viss pasaules siltums un viss pasaules aukstums vienlaicīgi. Uz brīdi mani pārņems tāds savāds izmisums, spalgi maigs un nedaudz laimīgs izmisums, tomēr sāpīgs kā naža cirtiens.