Es braucu autobusā cauri pilsētai. Bez konkrētas vietas, uz kuru doties. Vienkārši aiz gara laika. Diena slīd aiz loga. Diena kā atdzisusi tēja. Man klēpī guļ Viņas grāmata, un es atkal to atšķiru nejaušā vietā.

Viņa ir maskuballē. Apvilkusi acis ar melnām ēnām, uzspraudusi matus un izrotājusi ar pērlēm. Mugurā Viņai ir vienkārša tumšzila kleita ar šaurām lencēm un nedaudz zvanveidā paplatināta uz leju, kājās ādas sandales, bet masku Viņa tur rokā. Viņai ir jāpieraksta tas, kā Viņa izskatās un ko valkā, lai noticētu tam, ka Viņa vispār pastāv. Viņai ir garlaicīgi un kaut kā tukši. Viņa nevar atcerēties, kāpēc ir te. Laikam pa ceļam uz mājām. Viņai liekas, ka viņa jau ļoti sen pūlas nonākt mājās. Tik sen, ka šis process sāk atgādināt Odiseju. Svešas zemes, jēlas lidostas kā uz pannas uzsistas vēršacis. Bezgalīgi, skumji apvedceļi dzīvei. Pirmās klases ātrvilciena kupeja, sasvērusies virs bezdibeņa. Un tad, kad Viņa beidzot nonāks mājās, Viņa vairs nebūs Viņa pati. Viņa būs kļuvusi par pelēku un bezveidīgu sevis versiju, nespējīgu just prieku.

Viņa nokāpj pa kāpnēm un iziet dārzā. Tumsā klusi čaukst krūmāju lapas un čalo ūdens no strūklakas. Viņa atspiežas pret mājas sienu, blāvi rozā sienu, un dziļi ieelpo. Viņa uzliek roku sev uz vēdera. Viņa zina, ka ir zaudējusi svaru. Viņa to var sajust ar katru savu ķermeņa šūnu. To, ka āda ir sarāvusies un sacietējusi, ka Viņas kustības ir kļuvušas gaisīgākas, caurspīdīgākas. Tā var izzust pavisam- Viņa nodomā.

Pēkšņi Viņa ierauga Rafaelu. Viņš stāv dārza otrā pusē un skatās uz Viņu, rokā viņam ir vīna glāze, apstājusies pusceļā līdz lūpām. Brīdi Viņai liekas, ka viņš tikai rēgojas. Dzīve ir bijusi pārāk ātra, un nebūtu nekāds brīnums, ja tā sāktu paplašināties halucinācijās. Viņa nav redzējusi Rafaelu vairākus mēnešus, gandrīz gadu. Viņa nebija domājusi, ka redzēs viņu šeit, tik pēkšņi. Varbūt pēc trīs vai pieciem gadiem kaut kur citur. Bet ne te, pa vidu šai izšķīdušajai realitātei. Uz viņa lūpām Viņa pamana kaut ko savādu, tādu kā smaida atblāzmu. Laikam Viņai tomēr nerēgojas. Bet Rafaels nekad nesmaida, ne Viņai. Viņš lēni tuvojas Viņai, atstājot glāzi uz sola pa ceļam. Viņi brīdi skatās viens otrā, tukši, bez izteiksmes. Laiks plūst cauri viņiem, svaigs, lēns un bezgalīgs laiks. Tad viņš viegli uzliek savu plaukstu uz blāvi rozā sienas virs Viņas galvas. Viņi neko nerunā toreiz. Nepārmij nevienu pašu vārdu.

Es aizveru Viņas grāmatu un jūtos atstumta. Izslēgta no rotaļas. Viņi ir spēlējušies bez manis. Iegremdējuši pirkstus dzīves izmisuma pilnajos matos un palikuši dzīvi. Bet es esmu viena. Te un tagad. Skumjā vasarā, skumjā pilsētā, nolādētā autobusā bez galapunkta. Kamēr viņi ir palikuši kā gleznā iemūžināti svētie- ar atsvešināti apgarotiem vaibstiem.