Es noguļu pāris stundas svešos, tumšsarkanos palagos. Tie smaržo pēc laba mazgāšanas līdzekļa, svaigi un auksti. Vēlāk mēs atvadāmies. Mēs stāvam pagalmā pie Henrija mašīnas un pļāpājam ar viņa draugu, mājas īpašnieku. Runājot viņš vēro manu augumu. Laiks plūst auksti kā pavasara upe. Viņa skatienā ir kaut kas savāds. Tāda kā nožēla, skumjas. Dzīve mūs visus apzīmogo ar kaut ko dīvainu un nesaprastu. Pēc tam es sēžu mašīnā, ko vada Henrijs. Mēs klusējam, un es pusaizmigusi vaļējām acīm neko neredzoši skatos ārā pa logu. Viss ir miglaini sašķēlies. Pēkšņi mani pārņem neskaidrs riebums pret Henriju, kas sēž un elpo pa kreisi no manis. Bez iemesla. Es jūtos iemūrēta dzīva. Šajā mašīnā, šajā neizmantotajā un neatbildētajā ķermenī, šajā svešajā dzīvē. Es pārbraucu ar plaukstām pār seju, pieveru acis un paberzēju plakstus. Ainava slīd garām, nogurusi un satumstoša. Nav nekā ļaunāka kā atgriezties tukšā mājā tad, kad jau ir satumsis.