Es atrodu beigtu putniņu Viņas pagalmā. Viņš ir aizmidzis. Mēs visi esam aizmiguši. Es izroku viņam bedrīti. Savādi, cik laipni uzņēmīga pret visu ir zeme. Viss tajā pazūd, putniņi, dzīves. Es beru ciet bedrīti un jūtu, kā manās rokās skrabinās dzīvība. No pleciem līdz pat pirkstu galiem. Kā pussimts grauzējpeļu. Tik spēkpilna, tik dziļa dzīvība, kā pavasara upe. Savādi ir justies tik nepielietoti dzīvai.

Uz Viņas kāpnēm sēž Henrijs.
Tev vajag kaut kur aizbraukt, viņš saka, kādā ceļojumā.
Paldies, man tepat ir nekā.

Uz lāpstas putniņa mazās kājas stāvēja gaisā kā divi smalki žagariņi. Es aizeju uz tualeti un izvemju brokastis. Kukurūzas pārslas ar pienu.