un kāpēc Tu domā, ka tiem mistiskajiem labajiem laikrakstiem, kas tik kāri vēlētos LV viedokli tālāk paust, patiktu šāda interpretācija, kas nesaskan ar gandrīz nevienu no šajā laikā paustajiem viedokļiem? manuprāt, šeit ir vairākas lielas problēmas:

1) "antifašisti" nezina, ka nacismam ir visai mazs sakars ar fašismu, tāpēc viņu saukļi 16. martā ir bezjēdzīgi (vismaz nepiemēroti)

2) leģionāri nezina, ka viņi nekaroja PAR Latviju, bet vienkārši PRET Padomju Savienību, turklāt, kā lai to tagad kādam iestāsta -- kas bija SS un kas tomēr nē? PAR ko tad viņi karoja, arī labāk neprasi.

3) Krievija nezina, no kāda mantojuma tā sevi nodala un no kāda nē (speficiska pozīcija, pieņemot to mantojumu, kas tai izdevīgs), taču 1920. gada Miera līguma pieminēšanas sekas LV/KF robežlīguma kontekstā liecina, ka Krievija nenodala sevi no nekā, kas ir saistīts ar Latvijas un Krievijas vēstures saskares punktiem)

4) LV valdība tradicionāli ir pārlieku pārņemta ar iekšpolitiku, lai zinātu, kā dabūt info tur, kur vajag. paskaties, kāds šogad bija politiskais kontekts -- kur tur vairs kādi leģionāri no svara!

5) Tu nezini, ka Brīvības pieminekļa celšanas gadam nav nekāda sakara ar to, ko tur drīkst darīt un ko nē. simboliski tā ir centrālā vieta Latvijā (vai vismaz viens no centriem), un tur teiktajam tiek piešķirta lielāka nozīme. savukārt tiesības uz viedokli un viedokļa paušanu plurāliskā sabiedrībā nenozīmē, ka saudzēšana vislabāk izpaužas ar policijas kordoniem vai žogiem.

6) neviens nezina, kad mums būs vienota valsts vēstures interpretācija.

7) bet mēs zinām, ka tas varēja būt citādāk.

1) Neredzu šeit īpašu problēmu.
2) Nemaz neprasu par ko. Pieņemu, ka zināja, pret ko viņi karo, jo pēc 1940. un 1941. gada notikumiem ievērojamai daļai latviešu nebija iemesla būt sajūsmā par Padomju varu. To taču var uzrakstīt, vai ne?
3) Krievija zina, bet ir lokana savos izteikumos. To varētu arī nepieminēt, jo labāk, lai šī ir Latvijas iekšēja lieta, vismaz pagaidām.
4) Ir vismaz viena valsts subsidēta institūcija, kas strādā tikai uz āru.
5) Piekrītu, es ļoti daudz ko nezinu, bet tas ir pārāk plašs jautājums, lai to šeit apspriestu :) Manis teiktais par tēvzemi un brīvību ir jāuztver kā ironija. Un tas, ka leģionāriem ļāva nolikt ziedus, bet antifašistus pieklusināja ir labi. Jo šāda attieksme liek uzdot jautājumu "kāpēc"? Vai tas ir demokrātiski? Un rodas lieliska iespēja pastāstīt, kā tad bija un kā ir tagad. Bet ja šo robu atstāj tukšu, tur var salikt melīgas sensācijas.
6) Es nezinu savu nāves stundu, bet tas neliedz man dzīvot ar dzīvi apliecinošu mērķa izjūtu.
7) Pastāsti. Esmu domājis gan šā, gan tā, bet vienmēr nonācis pie tā, ka īpaši citādāk un reizē spēcīgi labāk būt nevarēja.

kamēr mums te un aiz robežām būs kādi aktīvie vērotāji, kas tik skaļi spēs piesaukt "fašismu", tikmēr mūsu pašu īdēšana, ka neesam nekādi ne fašisti, ne nacisti, nebūs efektīva. domāju, ka tieši pateicoties Krievijas reakcijai 16. marts no oficiālas dienas ir kļuvusi par datumu, ko dažs labāk gribētu svītrot.

par to, ka varēja būt labāk -- tas ir stāsts par to, ka pēc kara arī bābas ir gudras. laika distance šodienas vērotājiem ļauj būt gudrākiem un norādīt, ka:
a) Ulmanis labprātīgi atdeva Latviju, pats visus papīrus paraksīja, tāpēc ar de iure okupācijas pierādīšanu (tātad -- arī šodienas attiecībās ar Krieviju) mums neiet tik gludi. 2. pasaules kara problemātika mums vispār ir plankumaina.
b) Lietuvā, redz, nekāda leģiona nebija, kas daudz ko pastāsta par viņu (ne)sadarbošanos ar vācu okupāciju. latvieši gāja leģionā, jo nemācēja parādīt zobus, latvieši pakļāvās -- lūzeri, tātad. un, ja jau reiz viņus iesauca, nācās izdomāt kādu attaisnojumu (it kā par Latviju karoja). turklāt tagad var norādīt, ka tanī laikā kara liktenis jau bija prognozējams, tāpēc cerību latviešiem kaut ko izcīnīt bija maz.
c) kā 16. marts no amatpersonu cienītas dienas 90. gadu sākumā pārvērtās par marginālo grupu un radikāļu jandāliņa datumu mūsdienās? arī šeit kāds kaut ko nav izdarījis.

taču UZSVERU, ka šie ir tikai tādi post factum spriedumi, kad visi ir baigie eksperti un kad ir redzams, pie kāda gada izvēlētais ceļš noveda.

šajā ziņā ir vēl viena netaisnība -- cienot latviešu leģionārus, mēs aizmirstam, ka jāgodā arī latvieši Sarkanās armijas rindās. viņi tāpat cīnījās pret okupācijas varu okupētājarmijas sastāvā, tikai, mainoties laikmetam, vieni kārtējo reizi tiek pasludināti par varoņiem (lai arī neatzītiem), bet otri, kas cīnījās "nepareizā" pusē, tiek aizmirsti.

Mans "3)" arī bija domāta kā ironija, bet Tavam "6)" gan nav, ko pretī teikt :)

Jā. Tomēr tā laika valdība nebija arī galīgi neaptēsta un Ulmanis pagalam lētticīgs gļēvulis. Tas, ka Baltijai nebija normālas armijas un pārējās Eiropas nodevība, protams, bija divi svarīgi faktori, kas veidojās relatīvi ilgā laika posmā, un vismaz vienu no tiem varēja nepieļaut. Par sarkanarmijas latviešiem piekrītu. Tā ir viena lieta, ko valdība tīši aizmirst, laikam nevēlas, lai "piesistos" kreisie. Kazi, šobrīd varbūt tā ir pat labāk?