- 19.3.07 12:59
-
Jankakamēr mums te un aiz robežām būs kādi aktīvie vērotāji, kas tik skaļi spēs piesaukt "fašismu", tikmēr mūsu pašu īdēšana, ka neesam nekādi ne fašisti, ne nacisti, nebūs efektīva. domāju, ka tieši pateicoties Krievijas reakcijai 16. marts no oficiālas dienas ir kļuvusi par datumu, ko dažs labāk gribētu svītrot.
par to, ka varēja būt labāk -- tas ir stāsts par to, ka pēc kara arī bābas ir gudras. laika distance šodienas vērotājiem ļauj būt gudrākiem un norādīt, ka:
a) Ulmanis labprātīgi atdeva Latviju, pats visus papīrus paraksīja, tāpēc ar de iure okupācijas pierādīšanu (tātad -- arī šodienas attiecībās ar Krieviju) mums neiet tik gludi. 2. pasaules kara problemātika mums vispār ir plankumaina.
b) Lietuvā, redz, nekāda leģiona nebija, kas daudz ko pastāsta par viņu (ne)sadarbošanos ar vācu okupāciju. latvieši gāja leģionā, jo nemācēja parādīt zobus, latvieši pakļāvās -- lūzeri, tātad. un, ja jau reiz viņus iesauca, nācās izdomāt kādu attaisnojumu (it kā par Latviju karoja). turklāt tagad var norādīt, ka tanī laikā kara liktenis jau bija prognozējams, tāpēc cerību latviešiem kaut ko izcīnīt bija maz.
c) kā 16. marts no amatpersonu cienītas dienas 90. gadu sākumā pārvērtās par marginālo grupu un radikāļu jandāliņa datumu mūsdienās? arī šeit kāds kaut ko nav izdarījis.
taču UZSVERU, ka šie ir tikai tādi post factum spriedumi, kad visi ir baigie eksperti un kad ir redzams, pie kāda gada izvēlētais ceļš noveda.
šajā ziņā ir vēl viena netaisnība -- cienot latviešu leģionārus, mēs aizmirstam, ka jāgodā arī latvieši Sarkanās armijas rindās. viņi tāpat cīnījās pret okupācijas varu okupētājarmijas sastāvā, tikai, mainoties laikmetam, vieni kārtējo reizi tiek pasludināti par varoņiem (lai arī neatzītiem), bet otri, kas cīnījās "nepareizā" pusē, tiek aizmirsti.
Mans "3)" arī bija domāta kā ironija, bet Tavam "6)" gan nav, ko pretī teikt :)