sarežģītais zvirbulēns

man ir tāda sajūta, ka vēlos paspēt izdarīt visu, bet nespēju pagūt izdarīt pat nelielu daļu no tā, ko vajag.

pildod martcores testu par Latvijas pilsētām, piefiksēju, ka novads, kuru zinu (esmu bijis) vismazāk ir Sēlija. Un vēl attāli stūrīši kā Ape, Viļaka. Kaut gan pieļauju, ka kādreiz liktens mani tajos tomēr ir ievilinājis, tik es nespēju atcerēties. Bet ar to Sēliju noteikti kaut kas jādāra.

izgāju iznest šmucspaini un gandrīz iegāju Latvijas kino vēsturē - pagalmā bariņš jauniešu ar fotokameru uzņem kaut kādu filmu.

vakardienas pasākums ar jūrābraukšanu izvētās tīri labs. protams, kārtējo reizi pierādījās, ka juristi ir sūdīgi matemātiķi - šmīga beidzās jau stipri pirms mēs vispār bijām iebraukuši jūrā. nācās reibt no svaigā gaisa un romantikas (nu tur, jūra, saule, blata laiva slīd, meitenes un visas tās štelles - pat saulrietu gandrīz dabūjām).

ha, mazafakas! atliek tik pakaukt pret debesīm par pasaulē valdošo netaisnību, kad lietas notiek. :) no rīta pavisam nejauši pie lifta saskrējos ar megabosu, kam izstāstīju sāpi, un viņš atļāva saliedēties kopējā dzerstiņā ar kolektīvu. hej, pasaulē taisnība ir!

nu ta aidā, laižos.

savas patiesās domas es tāpat nevienam neatklāšu. tās ir tikai manas.

šodien sēžiet vienā saviesīgā darba pasākumā ienāca prātā doma, ka dažkārt man lieti noderētu kāds smārtfōns - pēdējā laikā mana dzīve rit kā vāveres ritenī (un sola tā ritēt vēl kādu laiciņu) un tāda gudra uzparikte man palīdzētu ritināt dzīvi precīzāk un vēl straujāk. bet tad es padomāju - nuainah - negribu dzīvot ritenī. Gribu laiski sēdēt pļaviņā pie ezera, triekt aliņu un spļaut debesīs.

Besī, ka man ir draugi, kas savā starpā nesarunājas un negrib viena otru redzēt, bet man jākomunicē un jātusē ar abiem. Beigās nevar pat pasākumu uzorganizēt, nedomājot par viņu savstarpējām [ne]attiecībām. Viņiem forši, bet jācieš no tā man.

par spīti sisīšiem un uzmetējiem, uz jūru tomēr biju. Pat nopeldējos, lai gan ūdens bija ļoooti auksts. Bonusā dabūju kūku un saulrietu. Ramaņķika, vopšem.

ik pa brīdim uznāk kaut kāda baisa apātija, kad šķiet, ka es ne tikai neko nezinu un nesaprotu, bet ka arī negribu neko ne zināt, ne saprast, ne darīt. tik vien kā netraucēti bezjēdzīgi eksistēt.

sagribējās kaut ko sāļu un neveselīgu. uzcepu grauzdiņus, jo pēc čipsiem iet slinkums. sanāca tīri ņammīgi. :)

Ik pa laikam kāds te ieraksta jaukus stāstus par to, kā gājis nesenajā ceļojumā. Es jau ar varētu, jo tik šonakt atbraucu no plostošanas pa Daugavas lokiem, tak esmu saguris un negulējis un man ir skops vārdu krājums. Tāpēc īsumā pa punktiem un vairāk tā kā piezīmes un secinājumi pašam sev.
- tā plostošana ir plezīrs uz ūdens, jo izņemot max 2 cilvēkus, kuri vada plostu, pārējiem tur nekā cita kā ēst, dzert, sauļoties un peldēties, nav.
- biju mazliet vīlies tais plostos, jo gaidīju pamatīgu baļķu peldlīdzekli, tak realitātē tas peldlīdzeklis izrādās pamatīgi modificēts.
- Daugavas straume brīžiem bija tik vāja, ka vējš mūs dažviet pat pūta atpakaļ. :) Rezultātā knapi izpildījām minimālo programmu.
- Daugavas krastos ik pa laikam ir kaut kas apskatāms, bet 1) to ir grūti pamanīt braucot pa upi un 2) var būt problemātiski ar plostu piestāt krastā (ar laivu tādā ziņā ir nesalīdzināmi vieglāk). Līdz ar to pasākums ir vairāk tuss un ainavas vērošana. Ja ir vēlme apskatīt krastā esošos objektus, tad to vienkāršāk ir izdarīt ar auto (posms, ko peldējām visu dienu ar auto ir pieveicams 15 minūtēs).
- šādos pasākumos cilvēki mēdz paņemt līdzi daudz nevajadzīgu mantu, bet aizmirst par būtiskāko (mūsu gadījumā - alu, kurš beidzās pirmajās 2 stundās; un tuvākais veikals bija tikai finišā).

Bet vispār bija ļoti firši. Tikai esmu pamatīgi nogrillējies īpaši to negribot.

Vakar mūsu mazajam darba kolektīvam bija skaistas buržuju izklaides - izklaides brauciens ar jahtu no Andrejsalas līdz jūrai. Mazliet nožēloju, ka nepaņēmu līdzi fotoaparātu (bailēs, ka pa dzērumam to noslīcināšu) - tie ostas skati tomēr ir dikti romantiski.

Lasu elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumu. Skairdrā nesaprast. (Darbā dzert nedrīkst, tāpēc nezinu, ko iesākt.)

Tāks, esmu Aberdīnā. Atbraucu vakar. Paspēju uz visiem transportiem laikā. Labi, ka busa biļetes pirku ar laika rezervi, citādi būtu nokavējis, jo kavējās lidmašīna. Bija jau man aizdomas, ka kas šitāds varētu gadīties.

Tagad malkoju rīta kafiju, pārlūkoju internetus (kazi, vai nav kas mainījies) un prātoju, ko varētu pasākt. Auksts gan te. Salīdzinot ar Rīgas turpat 30, šķiet, ka te būtu iestājusies kodolziema. Un esmu jau saķēris kaut kādu nelāgu krekšķi. :/

ar šodienu man sākas brīvdienas. galvenais neizgulēties. un tad - prom! :)

Vakar sēdēju uz balkona, lasīju grāmatu un mani pārņēma sajūtas kā tajā Andžona dziesmā: „Jūlijs jau pusē, telefoni klusē… Vasara pilsētā…” Kaut kā tā.

piekāšu jūsu gaudas par karsto laiku - man darbā ir kondicionieris un tāpēc patīkami vēss. :) kas, savukārt, nozīmē, ka beidzot ir iestājusies tā apokaliptiskā stunda, kad uz darbu eju ja ne gluži ar prieku, tad vismaz mazāko pretestību gada laikā. bonusā - bosam šonedēļ atvaļinājums.

diena bija jauka. iztusējos pa Daugavgrīvu un Daugavgrīvas cietoksni. bet nu piezadzies kaut kāds tukšums..

šorīt nogļukoja telefons, kā rezultātā aizgulējos - nenozvanīja modinātājs. toties labi izgulējos. :)