kā man riebjas sava neiecietība pret vecākiem. es viņus tā mīlu, bet visu laiku noraujos. citreiz, kad redzu publiskās vietās īgnās meitas ar mīļajām mammām, man gribas tiem skuķiem kaut ko pateikt. bet es esmu tāda pati. turklāt pat nezinu kāpēc. viņi vienmēr mani ir mīlējuši, nav neko uzspieduši, viss ir bijis ideāli. laikam es uz viņiem izgāžu dusmas par to, ka viņi ir iemetuši mani šajā pasaulē ar visu tās drazu, vientulību, sāpēm, izmisumu, u.tml. tikai viņus es spēju tajā vainot, turklāt vēl tā netieši, bet tik salti un ļauni.
es esmu maita. pēdējo pāris dienu laikā esmu raudājusi trīs reizes, es ceru, ka tās ir vienkārši kaut kādas pms hormonu svārstības.
viņi visu dzīvi man ir rādījuši tik skaistas mīlestības paraugu, ka tagad, redzot, ka tas visdrīzāk neīstenosies manā dzīvē, man gribot negribot sanāk uz viņiem dusmoties. kāpēc jūs jau sākumā nebrīdinājāt, ka ar mani tā var arī nenotikt??