Pirms stundas sākās lekcijas, vajadzētu braukt uz skolu. Bet šodien darbā nav divu kolēģu, ar kuriem dalu kabinetu, tik labi te, mierīgi un droši. Negribas nekur braukt, nāk miegs, pūkojas mati. Vakar dejoju pa māju pie Nīmaņa „Dziesmām par mīlestību” – „neatdošu tevi citam, pat ja jāmirst būtu man.” Un „es atnācu tev pateikt, ka esmu iemīlējies; cik skaisti snieg, vien teicu sakautrējies”.
Man patīk apcerēt tādas lietiņas kā – kurš kuram kā liek justies. Tu man liec justies neērti, viņa liek man justies nemīlētai, viņi mums liek justies liekiem. Pēdējā laikā viss ir pārlieku deskriptīvs riņķī apkārt. Man agrāk tas patika, bet nu vairs ne,
gribas analīzi,
vairāk analīžu,
gulbja laboratorijas,
arsa reģistratūras.
Kurš te pēdējais?